Viens no pro­tes­ta da­līb­nie­kiem Jā­nis Ie­sal­nieks in­ter­ne­tā rak­sta: “Ak­ci­jai ga­ta­vo­jā­mies vi­su pa­gā­ju­šo nak­ti – “Vi­su Lat­vi­jai!” mei­te­nes, māk­sli­nie­ces, kat­ram no mums uz­krā­so­ja uz krū­tīm kā­du Lat­vi­jas pil­sē­tas no­sau­ku­mu (Rai­vim Dzin­ta­ram arī Ab­re­ni) un it kā mie­sā ie­dzī­tu nag­lu, no ku­ras sū­cas asi­nis – ap­tu­ve­ni tik daudz, cik kat­rā pil­sē­tā dzī­vo sveš­tau­tie­šu. Jau nak­tī, kad bi­ja pat auk­stāks ne­kā no rī­ta, pa­tre­nē­jā­mies, kā va­ram iz­tu­rēt sa­lu. Bez pro­blē­mām no­stā­vē­ju 16 mi­nū­tes un sa­pra­tu, ka ES TO VA­RU. Ie­priekš par to kon­sul­tē­jā­mies ar me­di­ķiem un vi­ņi at­zi­na, ka tas ir pil­nī­gi bez­prā­tī­gi, slik­tā­ka­jā ga­dī­ju­mā var būt pat le­tāls iz­nā­kums. [...] Kā­pēc mēs to da­rī­jām? Tā­pēc, ka gri­bē­jām pa­rā­dīt, ka Lat­vi­jā vēl ir cil­vē­ki, tur­klāt jaun­ie­ši, ku­riem Lat­vi­ja ir dār­gā­ka par vi­su – pat par pa­ša ve­se­lī­bu un dzī­vī­bu. Ar ide­ālis­mu un gri­bas­spē­ku var pa­veikt pat ne­ie­spē­ja­mo. Mēs pa­rā­dī­jām, ka esam fa­nā­ti­ķi (la­bā no­zī­mē), un, ja tas būs ne­pie­cie­šams, ņem­sim ro­kās arī ie­ro­čus, lai aiz­stā­vē­tu sa­vas Tēv­ze­mes in­te­re­ses!”

Sa­ru­na ar LNF priekš­sē­dē­tā­ju Aiva­ru Gar­du

DDD: 8.feb­ru­ārī Saei­ma ar lie­lu bal­su vai­rā­ku­mu piln­va­ro­ja Mi­nis­tru ka­bi­ne­tu pa­rak­stīt Lat­vi­jas-Krie­vi­jas ro­bež­lī­gu­mu, at­sa­ko­ties no Lat­vi­jai pie­de­ro­šās Ab­re­nes un se­šu pa­gas­tu te­ri­to­ri­jas. Pirms ple­nār­sē­des pui­ši no “Vi­su Lat­vi­jai!” mī­nus div­des­mit grā­du sa­lā pus­kai­li pi­ke­tē­ja pie Saei­mas ēkas, aici­not de­pu­tā­tus ne­no­dot sa­vu Dzim­te­ni un ne­at­bal­stīt val­dī­bas vēl­mi pa­rak­stīt Lat­vi­jas in­te­re­sēm ne­at­bil­sto­šo ro­bež­lī­gu­mu.

Aivars Gar­da: Jūs tei­cāt – pui­ši. Ta­ču, ja kāds no vi­ņiem līdz 8.feb­ru­āra plkst.9.00 vēl bi­ja zēns, tad pēc šīs ak­ci­jas, lai cik kat­ram no vi­ņiem bū­tu ga­du, vi­ņi vi­si kļu­va par vī­riem. Vi­ņi pa­rā­dī­ja ne­gai­dī­tu va­ro­nī­bu, bet ļo­ti pa­rei­zu un va­ja­dzī­gu. Mēs – es un ma­nas tu­vā­kās līdz­dar­bi­nie­ces: Mai­ja Re­de­le, Lī­ga Mu­zi­kan­te, Il­ze Lie­pa, Lī­ga Krie­vi­ņa, Stei­dzī­te Frei­ber­ga un Lie­ne Api­ne – bi­jām ļo­ti sa­jūs­mi­nā­ti par šā­du va­roņ­dar­bu.

DDD: Kā, jū­su­prāt, vēr­tē­ja­ma de­pu­tā­tu re­ak­ci­ja uz pui­šu va­ro­nī­go ak­ci­ju?

A.G.: Zi­niet, man pat grū­ti no­saukt par cil­vē­kiem de­pu­tā­tus, ku­ri vien­al­dzī­gi pa­gā­ja ga­rām va­ro­nī­ga­jiem vī­riem. Da­ži pat ņir­dzī­gi no­ska­tī­jās, kā pui­ši pus­kai­li stāv lie­la­jā sa­lā. Ne­zi­nu, vai vis­pār bi­ja kāds, kurš ap­stā­jās un iz­tei­ca sa­jūs­mu par vi­ņu va­ro­nī­go rī­cī­bu? Pat Vis­val­dis Lā­cis, ma­nu­prāt, ļo­ti vien­al­dzī­gi pa­gā­ja ga­rām “Vi­su Lat­vi­jai!” pui­šiem, lai gan sa­vā lai­kā bi­ja šīs or­ga­ni­zā­ci­jas go­da priekš­sē­dē­tājs. Dau­dzi de­pu­tā­ti pa­rā­dī­ja sa­vu ze­mis­ku­mu. Do­mā­jot par vi­ņiem, at­kal jā­pie­min Ni­ko­la­ja Rē­ri­ha vār­di: “Sa­maz­gas, ne­vis cil­vē­ki!” Nor­mā­li cil­vē­ki ne­va­rē­ja pa­likt vien­al­dzī­gi pēc tā, ko pa­vei­ca “Vi­su Lat­vi­jai!” vī­ri. No­stā­vēt četr­des­mit mi­nū­tes pus­kai­liem gan­drīz div­des­mit grā­du sa­lā – tas bi­ja kaut kas! Es kā Lat­vi­jas Na­ci­onā­lās fron­tes priekš­sē­dē­tājs vi­sas or­ga­ni­zā­ci­jas vār­dā iz­sa­ku va­ro­nī­ga­jiem “Vi­su Lat­vi­jai!” vī­riem lie­lu pa­tei­cī­bu. Lai kā­da bi­ja de­pu­tā­tu re­ak­ci­ja, lai kā­da ir acīm­re­dza­mī­ba, šķie­ta­mī­ba, ka ar šo ak­ci­ju it kā ne­kas nav pa­nākts, va­ja­dzē­tu pa­tu­rēt prā­tā kā­du vie­du tei­cie­nu: “Cil­vēks do­mā, Dievs da­ra.” Vī­ru va­roņ­darbs, ga­ra spīts, iz­tu­rot lie­lo sa­lu, cī­no­ties par sa­vu Dzim­te­ni, ne­pa­li­ka ne­pa­ma­nīts. Dievs vien­mēr pa­ma­na va­ro­nī­gu rī­cī­bu. Šo vī­ru va­roņ­darbs ir ie­rak­stīts mū­su tau­tas Eg­re­go­rā jeb Ga­rī­ga­jā Dvē­se­lē.

Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jai fron­tei un man per­so­nis­ki vai­rāk­kārt pār­me­tu­ši, ka mums nav ne­vie­na vī­ra – ir ti­kai sie­vie­tes. Es­mu vien­mēr at­bil­dē­jis, ka ne­va­ru ne­ko mai­nīt, ja mums ir ti­kai Spī­do­las, bet Lāč­plē­ši jo­pro­jām snauž. Ta­ču pēc “Vi­su Lat­vi­jai!” ak­ci­jas pie Saei­mas va­ru teikt: “Vēl cī­ņa nav ga­lā un ne­beig­sies, vēl Lāč­plē­ši Spī­do­lām pa­lī­gā ies!” Vī­ri pa­tie­šām pa­rā­dī­ja ga­ra brie­du­mu, un es ar lep­nu­mu va­ru teikt, ka lat­vie­šiem ta­gad ir arī Lāč­plē­ši.

Jaun­ajiem vī­riem, ku­rus vi­sus diem­žēl per­so­nis­ki ne­pa­zīs­tu, bet ce­ru, ka man būs ie­spē­ja vi­ņus ie­pa­zīt un var­būt pat pa­spiest vi­ņu va­ro­nī­gās ro­kas, vē­los teikt, ka, lai arī cik zem­ās do­mās es­mu par mū­su de­pu­tā­tiem un po­li­ti­ķiem, to­mēr bi­ju pār­steigts par tau­tas kal­pu vien­al­dzī­bu. Vi­ņi ta­ču re­dzē­ja, ka jaun­ie vī­ri ris­kē ar sa­vu ve­se­lī­bu un pat ar dzī­vī­bu, jo ak­ci­jai va­rē­ja būt arī le­tā­li iz­nā­ku­mi. Vē­ro­jot de­pu­tā­tu, ku­ri vien­al­dzī­gi gā­ja ga­rām šiem va­ro­nī­ga­jiem vī­riem, vē­sos un pat ņir­dzī­gos ģīm­jus, sa­pra­tu, ka tā ir skau­dī­ba pret va­ro­nī­gu rī­cī­bu. Ar tā­du at­tiek­smi jā­sas­to­pas arī LNF Spī­do­lām. Šiem de­pu­tā­tiem skau­da jū­su, jaun­ie vī­ri, va­ro­nī­gā rī­cī­ba. Vi­ņi, šīs nie­cī­bas, kas ti­ku­ši pie valsts lik­te­ņa lem­ša­nas, ne­kad ne­būs spē­jī­gi veikt tā­du va­roņ­dar­bu, kā­du vei­cāt jūs. Tie­ši tā­dēļ vi­ņi pa­gā­ja ga­rām ar te­at­rā­lu vien­al­dzī­bu un ņir­dzī­gu se­jas iz­teik­smi, it kā tas, ko jūs pa­vei­cāt, ir sī­kums. At­ce­rie­ties, ka nie­cī­bas vien­mēr ap­skau­dīs va­ro­nī­gu rī­cī­bu. Vēl es gri­bē­tu ro­si­nāt jūs, vī­ri, ne­ap­stā­ties. Tur­pi­niet būt va­ro­nī­gi! Ne­do­mā­ju, ka jums vēl bū­tu jā­stāv sa­lā, glu­ži ot­rā­di – aici­nu jūs to ne­da­rīt, jo mū­su sa­bied­rī­ba ir pā­rāk tru­la, lai no­vēr­tē­tu to, ko iz­da­rī­jāt, bet jū­su ve­se­lī­ba ta­gad jau ir kļu­vu­si par lat­vie­šu tau­tas na­ci­onā­lo ba­gā­tī­bu. Ar vi­su to mil­zī­go cie­ņu, ko iz­jū­tu par iz­da­rī­to, ar šo ro­si­nā­ju­mu ne­ap­stā­ties, jo va­roņ­darbs ir past­āvī­ga paš­uz­upu­rē­ša­nās. Jūs va­rat tur­pi­nāt sa­vu va­roņ­dar­bu, kat­ru die­nu aiz­stā­vot un at­jau­no­jot tais­nī­gu­mu. Ak­ci­ja pie Saei­mas bi­ja va­ro­nī­bas uz­lies­mo­jums, pa­rā­dot sa­šu­tu­mu par ne­lie­šiem, ku­ri ga­ta­vi no­dot sa­vu Dzim­te­ni. Tur­pi­niet kat­ru die­nu aiz­stā­vēt tais­nī­gu­mu, aiz­stā­vēt sa­vu Dzim­te­ni! Ie­stā­ties par tais­nī­gu­mu ik­die­nā ir vis­grū­tāk. 8.feb­ru­ārī jūs no­stā­jā­ties pret ofi­ci­ālo vie­dok­li, tā­pēc šo va­roņ­dar­bu, vēl­reiz at­kār­to­ju, ne­lie­ši jums ne­kad ne­pie­dos. Ne­kad! Mēs esam par jums sa­jūs­mā, bet ne­lie­ši ne­kad ne­pie­dos, jo jūs esat va­ro­ņi.

Gri­bē­ju pa­teikt pal­dies arī “Vi­su Lat­vi­jai!” va­ro­nī­go vī­ru droš­sir­dī­ga­jām drau­dze­nēm, sie­vām, mā­tēm, mā­sām un mei­tām, ku­ras pār­dzī­vo­ja un at­bal­stī­ja sa­vus va­ro­ņus.

DDD: Val­dī­bai un de­pu­tā­tiem to­mēr bi­ja “uz­spļaut” gan va­ro­nī­ga­jai “Vi­su Lat­vi­jai!” vī­ru rī­cī­bai, gan ci­tu cil­vē­ku paš­aiz­lie­dzī­ga­jiem cen­tie­niem pār­lie­ci­nāt, ka Lat­vi­jas-Krie­vi­jas ro­bež­lī­gums ir no­de­vīgs. Vai, jū­su­prāt, ir vēl kā­da jē­ga sa­bied­rī­bai iz­teikt sa­vu pro­tes­tu, un kā to da­rīt, lai tas sa­snieg­tu dzir­dī­gas ausis?

A.G.: Plin­ti krū­mos mest ne­va­jag – vēl viss nav zau­dēts! LNF no­sū­tī­ja vēs­tu­li Pu­ti­nam un LNF Stra­tē­ģi­jas pa­do­mes pa­zi­ņo­ju­mu, kas bez se­kām ne­pa­liks. Ar vil­ša­nos iz­la­sī­ju avī­zē, ka Rai­vis Dzin­tars un or­ga­ni­zā­ci­ja “Vi­su Lat­vi­jai!” no­lē­mu­ši kār­tē­jo rei­zi 16.mar­tā ne­iet gā­jie­nā. Gri­bē­ju aici­nāt šos va­ro­nī­gos vī­rus pār­ska­tīt sa­vu lē­mu­mu. LNF vien­mēr ir pie­dā­vā­ju­si, ka 16.mar­tā, ka­mēr nav no­ti­ku­si de­ko­lo­ni­zā­ci­ja un de­oku­pā­ci­ja mums va­ja­dzē­tu vie­no­ties ko­pē­jā pro­tes­tā. Starp ci­tu, fakts, ka Ab­re­ne jo­pro­jām ir Krie­vi­jas pār­val­dī­bā, pie­rā­da, ka oku­pā­ci­ja tur­pi­nās. Tie­ši no šī ko­pē­jā tau­tas pro­tes­ta gā­jie­na pret val­do­šo “kār­tī­bu” past­āvo­šā va­ra bai­dās. Mū­su va­ra, pro­tams, ko­pā ar Krie­vi­ju un vi­sā­diem ci­onis­tu līdz­skrē­jē­jiem caur ma­su me­di­jiem mē­ģi­na pa­da­rīt mūs par na­cis­tiem. Vi­siem ta­ču skaidrs, cik tas ir ab­sur­di, tā­dēļ sva­rī­gi būt vie­no­tiem ša­jā gā­jie­nā. Es bū­tu ļo­ti prie­cīgs, ka ta­gad, kad Lat­vi­jas Valsts pre­zi­den­te, Mi­nis­tru pre­zi­dents, ār­lie­tu mi­nistrs, de­pu­tā­ti, un fak­tis­ki arī ra­di­o, tele­vī­zi­ja un pre­se, ie­spļā­va se­jā šiem jaun­ajiem vī­riem, tau­ta ap­vie­no­tos sa­vā sa­šu­tu­mā. Jūs jau­tā­sit, kur tad pre­ses vai­na? Jā, da­žas avī­zes pub­li­cē­ja fo­to­grā­fi­ju, ku­rā re­dzē­jām va­ro­nī­gos vī­rus, da­žas avī­zes un tele­vī­zi­jas ga­rām­ejot pie­mi­nē­ja pro­tes­ta ak­ci­ju, bet ar to ir par maz. Ne­pie­tiek ar fak­ta pie­mi­nē­ša­nu, jo no­ti­ku­šais pra­sa pla­šā­ku dis­ku­si­ju par paš­aiz­lie­dzī­bu un va­roņ­dar­bu.

Kan­ga­ru-pe­de­ras­tu valsts ra­di­o un tele­vī­zi­ja vis­pār ir zem kat­ras kri­ti­kas. 8.feb­ru­ārī Saei­mā strā­dā­ja Lat­vi­jas tele­vī­zi­jas žur­nā­lis­te Odi­ta Kren­ber­ga, ku­ra sa­ga­ta­vo­ja tiz­lu si­že­tu par tur no­tie­ko­šo. Vai tie­šām vi­ņas sirds ir mi­ru­si, ka vi­ņa ne­re­dzē­ja, cik šie pui­ši ir va­ro­nī­gi, lai to pla­šāk pa­rā­dī­tu ska­tī­tā­jiem vi­sā Lat­vi­jā? Ļo­ti gri­bē­tos, lai jaun­ie un va­ro­nī­gie vī­ri un vi­ņu drau­dze­nes sa­cel­tos ga­rā pret past­āvo­šo va­ru un ie­tu līdz ga­lam. Do­mā­ju, ka 16.marts bū­tu tam pie­mē­ro­ta die­na. Es­mu pār­lie­ci­nāts, ka vi­ņiem pie­vie­no­tos ļo­ti dau­dzi – gan Na­ci­onā­lie par­ti­zā­ni, gan pa­ši le­ģi­onā­ri, vi­ņus ti­kai va­jag ie­dro­ši­nāt, jo da­žā­du dro­šī­bas die­nes­tu pār­stāv­ji po­li­ti­ķu uz­de­vu­mā dro­ši vien cen­šas ie­bie­dēt, lai vi­ņi pa­lik­tu mā­jās vai brauk­tu uz Les­te­ni. Ta­ču, kas mums var aiz­liegt ap­vie­no­ties un ne­pa­kļau­ties ze­mis­kai ie­bie­dē­ša­nai? Ne­zi­nu, vai kāds ir pie­tei­cis gā­jie­nu 16.mar­tā, bet, iz­man­to­jot iz­de­vī­bu, gri­bu aici­nāt vi­sus mū­su la­sī­tā­jus or­ga­ni­zē­ties paš­iem un braukt uz Rī­gu. Brau­ciet, ņe­miet līdz­i sa­vus drau­gus un ra­dus! Pul­cē­jie­ties pie Brī­vī­bas pie­mi­nek­ļa! Kas jums to var aiz­liegt? Pro­tes­tē­sim pret mū­su va­ru, kas par mums ņir­gā­jas. At­ce­rē­si­mies, ka su­ve­rē­nā va­ra pie­der mums – lat­vie­šiem, pre­cī­zāk, Lat­vi­jas tau­tai. Ša­jā ga­dī­ju­mā pa­tie­šām uz­sve­ru, ka su­ve­rē­nā va­ra pie­der Lat­vi­jas tau­tai, jo esam ga­ta­vi pie­ņemt jeb­ku­ras tau­tī­bas pār­stā­vi, kurš dar­bos ga­tavs ap­lie­ci­nāt sa­vu mī­les­tī­bu lat­vie­šu tau­tas tra­dī­ci­jām un kul­tū­rai. Starp ci­tu, maz­liet pa­zīs­tu Dmit­ri­ju Mi­ro­no­vu – krie­vu, kurš div­des­mit grā­du sa­lā stā­vē­ja sa­lā un ris­kē­ja ar sa­vu ve­se­lī­bu un pat dzī­vī­bu, lai ti­kai mū­su bā­li­ņi ne­at­do­tu Ab­re­ni. Viņš ir ap­lie­ci­nā­jums, ka tau­tī­ba nav šķēr­slis, lai bū­tu pa­tie­si pie­de­rīgs lat­vie­šu nā­ci­jai. Es daudz augst­āk vēr­tē­ju va­ro­nī­go Dmit­ri­ju Mi­ro­no­vu ne­kā tā­das lu­pa­tas kā kal­vī­ši, pa­bri­ki, vī­ķes-frei­ber­gas un mū­su oli­gar­hi. Ša­jā sa­ka­rā vē­los ci­tēt Krie­vi­jas pre­zi­den­ta ad­mi­nis­trā­ci­jas Starp­re­ģi­onā­lo un kul­tū­ras sa­ka­ru ar ār­ze­mēm pār­val­des priekš­nie­ku Mo­des­tu Ko­ļe­ro­vu, kurš tei­ca: “Kas Bal­ti­jā vis­vai­rāk ie­stā­jas par eko­no­mis­ko sa­ka­ru at­jau­no­ša­nu ar Krie­vi­ju? Pa­ši oli­gar­hi.” (Ves­ķi Se­god­ņa, 30.01.2007.) Ko­ļe­ro­va teik­tais pie­rā­da, ka aiz mū­su po­li­ti­ķiem: Vai­ras Vī­ķes-Frei­ber­gu, Aiga­ra Kal­vī­ša, Ar­ta Pa­bri­ka un ci­tiem, ku­ri ne­at­lai­dī­gi vir­za ro­bež­lī­gu­mu uz pa­rak­stī­ša­nu, stāv Lat­vi­jas ba­gāt­nie­ki, ku­ri 1991.ga­dā bi­ja ta­jās pa­šās po­zī­ci­jās, kur mēs vi­si, tas ir, vie­nā­di na­ba­gi. Vi­ņi, pie­ņe­mot sev iz­de­vī­gus li­ku­mus, bū­tī­bā “li­ku­mī­gi” no­za­gu­ši tau­tas īpa­šu­mu. Ta­gad vi­ņi pel­das ba­gā­tī­bā un re­gu­lē po­li­ti­ķus, bet tas nav pie­ļau­jams, jo lie­lā­kā tau­tas da­ļa dzī­vo na­ba­dzī­bā. Arī pret to mums jā­sa­ce­ļas un jā­liek oli­gar­hiem iz­pirkt sa­vus pār­kā­pu­mus. Vi­ņi to va­rē­tu iz­da­rīt, sā­kot strā­dāt lat­vie­šu nā­ci­jas la­bā. Ja vi­ņi to­mēr at­sa­kās mai­nī­ties, tad me­tī­sim vi­ņus vēs­tu­res mēs­lai­nē ko­pā ar no­de­vī­ga­jiem po­li­ti­ķiem, bet gal­ve­nais, no kā šie oli­gar­hi bai­dās vis­vai­rāk – na­ci­ona­li­zē­sim vi­ņu īpa­šu­mus!!!

Bet ta­gad, cie­nī­ja­mie la­sī­tā­ji, es ļo­ti vē­los, lai jūs at­ce­rē­tos šo piec­pa­dsmit dros­mī­go vī­ru vār­dus un uz­vār­dus (alfabēta kārtībā):

An­dris Holms

Ar­nis Ne­ret­nieks

Ar­nis Puksts

Ar­tūrs Ik­vilds

Dmit­rijs Mi­ro­novs

Gun­dars Kal­ve

Imants Pa­rād­nieks

In­du­lis Lāma

Jā­nis Dom­bravs

Jā­nis Ie­sal­nieks

Jā­nis Vī­gants

Os­kars Līv­ma­nis

Elvijs Valmispilts

Rai­vis Blum­felds

Rai­vis Dzin­tars