Abrenes novads – neatņemama Latvijas valsts sastāvdaļa

Pagājis gads, kopš “DDD” redakcijā nodevu rakstu “Abrene ir mūsu” un redakcijai bija drosme to publicēt. Savukārt, šogad jau ir pagājuši 15 gadi – tāda kā melnā jubileja, kopš publicēju rakstu “Mūsu ārpolitikas stūrakmeņi”, kurā centos iezīmēt Latvijas valsts ārpolitikas prioritātes tuvākajiem gadiem, proti: par attiecībām ar Krieviju un Abrenes novada aneksijas pārtraukšanu, koloniālisma seku likvidēšanu un kompensācijām, kolaboracionismu un daudzām citām prioritātēm Latvijas ārpolitikā. Pēc 15 gadiem visas šīs problēmas ir tikai aktualizējušās. Par pašu aktuālāko līdzās aneksijai ir kļuvis KOLABORACIONISMS. Pēdējo nedēļu laikā arvien skaidrāk iezīmējas frontes līnija starp Nacionāliem spēkiem un Interfrontes spēkiem. Abrene savā veidā ir parādījusi, kas ir kas un kurš ir kurš.

Latvijas valsts atjaunošana un Abrenes novads – divi nedalāmi jautājumi. Ievilkusies Abrenes novada aneksija ne tikai samazina, bet palielina Krievijas atbildību Latvijas priekšā. Gandrīz pirms gada toreizējā Latvijas valdība gribēja slepeni parakstīt jaunu robežlīgumu, bet, pateicoties augstāk minētajam “DDD” publicētajam rakstam “ABRENE IR MŪSU” un vēlāk sekojošai vēsturnieka E. Pelkausa publikācijai “Latvijas Avīzē” par Latvijas robežu un Miera līgumu, aprīlī sekojošai S. Benfeldes publikācijai “Vai latvieši gatavojas noliegt okupāciju?” žurnālā “Nedēļa”, šī problēma tika izcelta gaismā, un gada laikā tā kļuva par Pasaules mēroga problēmu. Teicienam “Mazs cinītis gāž lielu vezumu” ir zelta vērtība. Valdība vēl uzrakstīja kuslu Deklarāciju, bet pat tāda Krievijai nebija pieņemama.

Likās, lietas ir sakārtojušās pareizās sliedēs. Visiem tika parādīts un pierādīts, ka Latvijai ar Krieviju jau Miera līgums ir parakstīts un robeža sen jau novilkta, nekāda jauna robeža un robežlīgums nav vajadzīgs, bet šim līgumam nepieciešami papildinājumi un grozījumi, kuri skar repatriācijas un kompensācijas pantus, vai arī jauns Repatriācijas un kompensācijas līgums. Izskatījās, ka viss ir kārtībā. Valdība izveidoja pat speciālu Kompensācijas komisiju ar uzdevumu aprēķināt nodarītos morālos un saimnieciskos zaudējumus.

Bet kas notiek Latvijā?

Tā vietā, lai piestādītu rēķinu Krievijai, valdība grasās tai atdot vienu Latvijas novadu. Pēdējās nedēļās notiek fantastiska “smadzeņu skalošana”. Meli un viltus tiek laisti darbā, ka pat paši padomju propagandisti tajos ir sapinušies. Manipulācija un falsifikācija ar faktiem sasniegusi apogeju.

Latvijas Republikas Saeima ir nobalsojusi par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu. Par doto lēmumu nobalsoja Tautas partijas, ZZS (izņemot V.Lāci un L.Ozoliņu), Pirmās partijas, “Latvijas ceļa” deputāti un visi Interfrontisti, pret balsoja “Jaunā laika” un, par brīnumu, “Tēvzemes un brīvības” deputāti. Balsojums faktiski ievadīja jaunu politisku apvienību un atsedza slepenu vienošanos, kuru tēlaini varētu nosaukt par “Kalvīša – Plineru” bloku (minētie kungi jau ir tikai aisberga redzamā daļa, tāpat kā kādreiz Molotova- Ribentropa gadījumā). Taču varbūt tā nav tikai vienošanās par Abrenes novada uzdāvināšanu, bet slepenie protokoli paredz daudz tālejošākas darbības (t.sk. prezidenta vēlēšanas)... Varbūt tas nemaz nav dāvinājums, bet ir “tikai” darījums – Geschäft: tāpat kā amerikāņi nopirka Aļasku no Krievijas, tā Krievija cenšas nopirkt Abreni. Neba mūsu bāleliņi tik negudri, ka ies dāvināt teritoriju, kas lielāka par dažu Eiropas valstu teritoriju.

Analizējot esošo situāciju, visus jautājumus var sagrupēt 10 problēmu lokos.

1. Konstitucionālie argumenti. Latvijas Satversmes 3.pants norāda, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskajos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.

Pirmkārt, robežas ir noteiktas, un nav neviena starptautiski atzīta robežu grozījuma. Un šajās robežās atrodas Abrenes novads.

Otrkārt, Saeima nedrīkst pārkāpt šo Satversmes 3.pantu. Gadījumā, ja Saeima to izdara, tā būs veikusi antikonstitucionālu juridisku aktu. Ja Saeima pārkāpj valsts Konstitūciju, veic antikonstitucionālas darbības, tad Valsts prezidentam ir jāierosina Saeimas atlaišana. Dažkārt tiek piesaukts referendums. Tas nav vajadzīgs, referenduma ceļš mums nav ejams un nav vajadzīgs. Latvijas valsts vienkārši nav līdz galam teritoriāli atjaunota. Šāda atjaunošana nav izdarāma referenduma ceļā, bet gan starptautiski tiesiskā ceļā.

2. Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumi. Izskanējušas dažādas manipulācijas ar LR Augstākās Padomes (AP) vārdu, kura jau 1990.gadā esot atdevusi Abrenes novadu Krievijai, kas ir klaji meli.

Pirmkārt, AP 1990.gada 4.maija deklarācija balstās uz 1920.gada Miera līgumu.

Otrkārt, LR AP 1992. gada 22. janvārī pieņēma speciālu lēmumu “Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu”.

Treškārt, ar Administratīvi teritoriālās reformas komisijas vadītāja Dr. Valda Šteina rīkojumu 1992.gadā tika izdota Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma karte, kurā ABRENES novads atrodas Latvijas robežās, bet iezīmēta kā “teritorija, kuru LR Augstākā Padome ar 1992.gada 22.janvāra lēmumu atzina par nelikumīgi anektētu.” A.Kalvīša vadītās valdības centieni uzdāvināt Krievijai Abrenes novadu, balstoties uz LR AP lēmumiem, ir klajā pretrunā gan ar LR AP darbības garu, gan ar tās pieņemtajiem likumiem un lēmumiem. 1993.gadā, kad LR AP vairs neeksistēja, bet Latvijā valdīja pirmā Jaunā Saeima, tad Latvijas valsts robežās Abrenes novadu vairs neredzam, tas atrodas Krievijā, bet novads vismaz iezīmēts kā anektēts. Šodien veikalos nopērkamajās Latvijas kartēs novads ir pazudis pavisam, vienīgi zem uzraksta Pitalova iekavās ierakstīts “Abrene”.

3. Vēsturiskie argumenti. Pēdējā gada laikā presē parādījušies raksti par vēsturi, kuri noliedz Abrenes novada vēsturisko piederību Latvijai. Pārsvarā tie ir nespeciālistu spriedelējumi par lietām, kuras viņi nepārzina. Ir arī otra kategorija, tā saucamie “galma vēsturnieki”, kuri pamatos jebkuru politiķu pasūtījumu. Ja vajag, tad paziņos pat to, ka Abrenes jeb Pie-Tālavas valstī (kādu laiku tā bija Tālavas pavalsts) nav dzīvojuši balti, bet slāvi, kuri gan faktiski tur ieradās “tikai” daudzus tūkstošus gadus vēlāk. Baltu tautas šīs teritorijas bija apdzīvojušas jau apmēram 11000 gadus agrāk.

To, ka slāvi tagadējās Krievijas teritorijā no Karpatu reģiona ieradās daudzus tūkstošus gadus vēlāk (tikai mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otrā pusē), atzīst jebkurš krievu vēsturnieks pat jau no cara laikiem.

Abrenes (Obrenes) novadu apdzīvoja baltu tautas – obri un letgaļi. Aiz Abrenes jeb Pie-Tālavas uz austrumiem atradās letgaļu karaļvalsts Pliskava (slāvi, iekarojot un kolonizējot šo teritoriju, vēlākā laikā uzcēla Jauno pilsētu jeb Novgorodu un jau savu cietoksni Pleskavā, kuru sāka dēvēt par Pskovu), aiz tās tālāk uz austrumiem dzīvoja Lūgas letgaļi, Lādogas letgaļi, Anakes, Piemares letgaļi, un tā līdz Baltai jūrai. Pierādījumus un apstiprinājumu šiem faktiem jūs atradīsit daudzajos krievu un latviešu neatkarīgo vēsturnieku pētījumos.

4.Starptautisko tiesību un aneksijas neatzīšanas argumenti. Rietumu demokrātiskās valstis (izņemot Zviedriju) nekad nav akceptējušas Latvijas okupāciju un aneksiju. Neviena Rietumvalsts nekādā formā nav deklarējusi, ka, neatzīstot Latvijas okupāciju un aneksiju, tā atzītu Abrenes novada okupāciju un aneksiju. Starptautiskā Latvijas okupācijas neatzīšana ir attiecināma uz Latvijas Republiku 1940. gada 16. jūnija – okupācijas brīža robežās. Krievija šobrīd ir vienpusēji noteikusi savu ārējo robežu un izdara spiedienu uz Latviju. Rietumvalstīm būtu jāturpina līdzšinējā Latvijas okupācijas un aneksijas neatzīšanas politika un jāaizstāv Latvija pret Krievijas teritoriālajām pretenzijām.

5. ASV palīdzība. ASV nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju un aneksiju un tādejādi nekad nav atzinusi Abrenes novada aneksiju. ASV ir atzinusi savas kļūdas, un ASV prezidents Dž. Bušs skaidri un gaiši pateica, ka nekādas Jaltas vairāk neatkārtosies, tātad vairāk nekādas aizmuguriskas vienošanās ar Krieviju. A.Kalvīša valdība pilnīgi pretēji tulko ASV prezidenta Dž. Buša vēlmi palīdzēt sakārtot robežlīgumu ar Krieviju. ASV prezidents pauda nožēlu par Rietumu demokrātijas kapitulāciju totalitārā komunistiskā režīma priekšā, noslēdzot Jaltas līgumu. Lai gan ASV prezidents atzina, ka Jaltas vienošanās bijusi kļūda un tās turpinājums nav iespējams, tomēr Latvijas valdība to turpina.

Ja Latvijas valdība grib uzdāvināt daļu no Latvijas Krievijai, vai Saeimas deputāti nav atbildīgi savu stratēģisko partneru priekšā par šādu politiku? Kā valdība un parlamentārieši varēs skatīties sacīs saviem atbalstītājiem ASV, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Norvēģijā, Islandē, Dānijā? Kāpēc Latvijas valdība darbojas faktiski Krievijas interesēs pret ASV stingro Latvijas aneksijas neatzīšanas politiku? Eiropas Savienība arī nepieprasa šādu dāvanu no Latvijas. Eiropas Savienības ārējās robežas nostiprināšana neprasa Abrenes novada atdošanu Krievijai. Šodienas reālā ES ārējā robeža eksistē ar visiem caurlaides punktiem. Neviens un nekas netraucē tos modernizēt, labāk aprīkot, uzlabot un pārlabot, bet pienāks tā diena, un mēs savus robežstabiņus pārbīdīsim to likumīgajās vietās.

6. Latvijas valsts atjaunošana. Protams, parakstot šādu robežlīgumu, akceptējot Molotova-Ribentropa paktu, tiek attālināta pilnīga Latvijas valsts atjaunošana tās de iure robežās. Pēc šāda līguma parakstīšanas būs daudz grūtāk cīnīties par Abrenes novada atdošanu Latvijai. Daudzi “galma politiķi un žurnālisti” runā un raksta par Latvijas teritoriālajām prasībām pret Krieviju, bet aneksijas pārtraukšana pēc savas būtības un starptautiskajām tiesībām nav teritoriāla prasība. Jautājums ir par Latvijas valsts atjaunošanu starptautiski noteiktās robežās, pārtraucot Abrenes novada okupāciju un aneksiju.

7. Ekonomiskie argumenti. Neviens no politiķu un “galma žurnālistu” apdziedātiem ekonomiskiem labumiem, parakstot robežlīgumu, neiztur kritiku. Varētu padomāt, ka, parakstot jaunu robežlīgumu, ne tikai naftas vads būs pilns, bet no Krievijas tecēs zelta straumes. Faktiski de iure spēkā esošais 1920.gada Miera līgums nav traucējis krievu uzņēmējiem uzpirkt tūkstošiem hektāru zemes, pusi Jūrmalas, atvērt vai pārpirkt bankas, viesnīcas, ostas, milzu skaitu namīpašumu, atvērt milzu skaitu firmas, pārdot savas automašīnas un citu tehniku. Šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgi. No otras jeb Latvijas puses – nav problēmu latviešiem uzsākt uzņēmējdarbību Krievijā. Latvijas bankas ir atvērušas savas filiāles, daudzi latvieši brauc peļņā uz Krieviju kā menedžeri līdzās zviedru menedžeriem (pēc kuriem arī ir liels pieprasījums Krievijā). Tikai valdības nav spējušas 17 gadu laikā sakārtot ekonomiskos nolīgumus, birokrātiskos jautājumus par muitu, tarifiem, nodokļiem, robežas šķērsošanu. Desmitiem kilometru garās automašīnu rindas pie robežas nekādi nav saistāmas ar to, vai automašīnas stāv pirms vai pēc Abrenes, tā ir gluži vienkārši valdības neizdarība.

Jaunā robežlīguma noslēgšanas saistīšana ar ekonomisko uzplaukumu valstī gluži vienkārši ir tukša propaganda un tautas maldināšana.

8. Vietējie iedzīvotāji – abrenieši. Viens no padomju propagandas vadošajiem saukļiem ir: “Kam jums tie Pitalovas krievi vajadzīgi!”.

Pirmkārt, tas nav etnisks, bet gan valsts atjaunošanas jautājums.

Otrkārt, nekur tik spilgti neizpaudās genocīds pret latviešiem kā Abrenes un Asvejas novados (sk. rakstu “Abrene ir mūsu”). Jau nosakot 1920.gada robežu, daudz latviešu palika Krievijas pusē (Asvejas un citos apvidos) un par to mums “jāpateicas” brīvās Latvijas politiķiem. Pagājušā gadsimta 30-jos gados tās teritorijas tika burtiski iztīrītas no latviešiem. Pēc Otrā Pasaules kara tas pats turpinājās okupētās Abrenes novadā, latvieši tika izsūtīti un kolonisti nometināti. Šobrīd daudzi latviešu zemnieki, namīpašnieki ir palikuši bez saviem īpašumiem un vēlas tos atgūt un atgriezties savās mājās.

Treškārt, daži statistiķi atsaucas un manipulē ar cara laika tautas skaitīšanas datiem par mazo latviešu skaitu. Šī teritorija tiešām ilgāku laiku, līdzīgi kā pārējā Latvijas daļa, bija zem krievu jūga, un jāņem vērā, ka cara laikā tur tika realizēta aktīva rusifikācijas programma. Jāņem vērā arī, ka šajās teritorijās latvieši lielā skaitā bija pareizticīgie, un, tā kā tautas skaitīšanā iedzīvotājus reģistrēja pēc ticības, nevis tautības, pareizticīgos latviešus pieskaitīja pie krieviem.

Ceturtkārt, ja mēs sāksim vadīties no tā, kurā vietā un cik daudz ir krievu, tad jau Latvijai vajadzētu atteikties no Daugavpils, Zilupes, Krāslavas, Medumiem, Kaplavas un vairākām citām vietām.

9. Maskavas kalpībā. Pats jocīgākais, ka Maskava klusē, bet Gebelsa cienīgu pretlatvisku un pretvalstisku propagandu un manipulāciju ar sabiedrisko domu veic “galma žurnālisti”, “galma politiķi” un “galma vēsturnieki”. Ar apbrīnojamu degsmi VIŅI cenšas attaisnot pie varas esošo centienus vardarbīgi uzspiest, uzdāvināt Krievijai Abrenes novadu, noliegt okupāciju. Maskava asarām vairs netic, tāpēc tagad kolaboracionistiem jāpāriet pie darbiem.

Sadarbošanās ar okupācijas varas struktūrām turpinās, bet tas taču ir visīstākais kolaboracionisms. Izrādās, tas vēl ir dzīvāks par dzīvu.

10. Steidzamības un slepenības argumenti. Jaunais robežlīgums no tā sagatavošanas 1996. gadā līdz pat pagājušā gada pavasarim bija slepens, un tagad tas tiek “dzīts” cauri par katru cenu. Publicējot sev vēlamas intervijas ar savu struktūru cilvēkiem vai tiem, kuri neizprot situāciju, zemnieku vārdiem sakot, tiek sagatavota augsne. Visi propagandas līdzekļi tiek laisti darbā. Tā saucamās “pozīcijas deputāti” un valdība ir sākusi bloķēties ar Interfrontes deputātiem, lai varētu iepriecināt Krieviju ar jauno robežlīgumu. Rodas jautājumi – kāpēc jāparaksta jauns robežlīgums, kas aiz visa tā stāv, kā pasūtījums tas ir, vai valstī nav sācies lienošais apvērsums?

Ņemot vērā iepriekš minēto, es gribētu atgādināt visiem deputātiem:

Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātiem oficiālajās biogrāfijās raksta – deputāti, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarību. Ko rakstīs jūsu biogrāfijās – deputāti, kuri nobalsoja par daļas no Latvijas uzdāvināšanu Krievijai, deputāti, kuri pēc būtības strādāja Maskavas un iluminātu interesēs?

Visiem, kuri cenšas daļu no Latvijas teritorijas uzdāvināt Krievijai, agri vai vēlu būs jāatbild Dieva, Augstākās Tiesas un Latvijas tautas priekšā par šo nodarījumu valstij un tautai. Latvijas valsts tik un tā tiks atjaunota visā savā lepnumā, jūs variet tikai attālināt tās pilnīgu atjaunošanu.

Dr. Valdis Šteins

"DDD"
Nr. 4(130)
2007.gada 16.februāris - 1.marts