Šodien, 18.janvārī, Saeimas priekšsēdētājam, deputātiem un Ministru prezidentam tika nosūtīta Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas valdes priekšsēdētāja Ojāra Stefana un Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja Aivara Gardas kopīgi parakstītā vēstule par nepieciešamību pieņemt likumu, kas ļautu nojaukt Pārdaugavā esošo Uzvaras pieminekli.

Rīgā

2007.gada 15.janvārī

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim

Latvijas Republikas Saeimas deputātiem

Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim

Par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu

Šā gada 10.janvārī Igaunijas parlaments pieņēma likumu, kas atļaus nojaukt vai pārcelt uz citu vietu Tallinas centrā uzstādīto tā saukto Bronzas kareivi. Svarīgi, ka ideju par nepieciešamību pieminekli Otrā pasaules karā kritušajiem pārcelt uz citu vietu izteica augsta Igaunijas valsts amatpersona – premjers Andruss Ansips. Varam tikai minēt, kad Latvijas premjers Aigars Kalvītis nāks klajā ar paziņojumu, ka jālemj par Uzvaras pieminekļa, kas kļuvis par elku un pulcēšanās vietu pretlatviski noskaņotajiem, demontāžu.

20.gadsimta astoņdesmito gadu beigās, laikā kad Latvijas Republika bija pakļauta Padomju okupācijas varai, Rīgā tika uzbūvēts piemineklis par godu Otrā pasaules kara beigām un šīs zemes atbrīvotājiem no Hitleriskās armijas – Sarkanajai armijai. Pasūtītājs bija padomju vara un līdz ar to piemineklī tika izteikti tās ideāli. Bet kā zināms, okupācijas varas ideāli vienmēr ir krasi atšķirīgi no okupēto tautu ideāliem. Tas, ko okupanti dēvē par uzvaru, pakļautajai tautai parasti iezīmē verdzības un pakļautības sākumu. Uzvaras piemineklis, kā to dēvē vēl joprojām, latviešu tautai ir pazemojuma un kauna stabs, jo simbolizē tautas nespēju atbrīvoties no okupantu klātbūtnes savā valstī un kļūt par patiesiem noteicējiem savā zemē.

1945.gada maijā, brīdī, kad lielākā daļa pasaules tautu svinēja uzvaru pār Hitlerisko armiju, latviešu tauta (kā arī citas Krievijas impērijas [PSRS] okupētās tautas) nonāca smagā imperiālisma jūgā. Nesagaidījusi Sabiedroto valstu (Anglija, ASV) armiju palīdzību, lai atbrīvotos no “atbrīvotāja”, kas pārvērties par okupantu, latviešu tauta PSRS īstenotā genocīda rezultātā pēc pusgadsimta savā zemē ir vairs tikai puse no visiem iedzīvotājiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka Latvijas valstī nav korekti lietot atbrīvotāja titulu attiecībā uz Sarkano armiju, kā tas tiek darīts, piemēram, Austrijā, kur pilnīgi atbilstoši šim saturam, atrodas pieminekļi padomju atbrīvotājiem. Apzīmējumu “atbrīvotāji” nevar piešķirt tādai armijai, kura, atbrīvojusi zemi no Hitleriskās armijas, pati palika izdzīto laupītāju un noziedznieku vietā un izvērsa laupīšanu, izvarošanu un citus, vēl smagākus noziegumus pret latviešu tautu, kā arī apmetās šeit uz dzīvi nogalināto un izsūtīto latviešu un citu Latvijas valsts pavalstnieku “izbrīvētajā” telpā.

Izvērtējot visu iepriekšminēto, ir nepieļaujami, ka vēl joprojām Latvijas galvaspilsētā atrodas monumentāls ansamblis, Uzvaras piemineklis, kurš cildina tāda režīma ideālus, kura izvērstā genocīda rezultātā bojā gājuši ir apmēram 60 miljonu cilvēku, to skaitā arī tūkstošiem latviešu tautai piederīgo. Tas būtu tikpat neētiski, kā Izraēlā uzstādīt pieminekli vācu “atbrīvotājiem”. Neviena sevi cienoša tauta neatļauj savā zemē atrasties pieminekļiem, kuri slavina šīs tautas “atbrīvotājus”, atbrīvotājus no dzīvības un brīvības!

Par neatkarīgu un demokrātisku valsti nav uzskatāma tāda valsts, kurā pēc okupācijas beigām paliek okupācijas varas simboli, pie kuriem pulcēties tās iekārtu un pamattautu nīstošiem civilajiem un militārajiem okupantiem. Visu uzskaitīto elementu – okupantu un okupācijas varas klātbūtne – liecina, ka minētā valsts, šajā gadījumā Latvija, ieguvusi tikai formālu neatkarību. Turklāt jāņem vērā, ka okupanti no mūsu valsts nepazudīs tikai tāpēc, ka valsts vara tos nodēvēs par nepilsoņiem vai atļaus tiem iegūt pilsonību. Lietas ir jāizvērtē pēc būtības, un būtība ir un paliek negrozāma – Latvija ir okupēta un kolonizēta, bet nav noticis atgriezeniskais process – deokupācija un dekolonizācija, kā to nosaka starptautiskās tiesības, kuras ir saistošas arī Krievijai, PSRS tiesību mantiniecei. Tieši par to ir jācīnās latviešu tautai, lai atgūtā neatkarība no formālas kļūtu par reālu.

Tie latviešu tautas dēli, kuri, kaut arī izmantojot pretlikumīgus līdzekļus, centās mūsu tautu atbrīvot no šī kauna staba, to uzspridzinot, nav pelnījuši nosodījumu. Nākotnē viņus cels godā kā varoņus. Godināti tiks divi bojā gājušie puiši Valdis Raups un Aivars Vīksniņš par to, ka viņi centās savu tautu atbrīvot no pazemojošā kauna staba – okupantu varas simbola. Nosodījumu ir pelnījusi vara, kuras kompetencē, tūlīt pēc neatkarības iegūšanas bija šo pieminekli nojaukt un novērst šādus nelaimes gadījumus, kuros gāja bojā patiesi savas tautas patrioti. Turklāt nav nekādas garantijas tam, ka latviešu patriotos neradīsies atkārtota vēlēšanās nojaukt šo okupantu pieminekli, izmantojot pretlikumīgus līdzekļus.

Saeimai kā likumdevējam un Ministru kabinetam kā izpildvarai, rūpējoties par valsts drošību un godu, jānovērš jebkādas Latvijas valsti diskreditējošas provokācijas, tādēļ pēc iespējas ātrāk jāsāk risināt jautājumus, kas saistīti ar Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, piemēram, izstrādājot pieņemot likumu par okupāciju slavinošu objektu demontāžu un pārvietošanu.

Gaidām konstruktīvu atbildi uz šajā vēstulē pausto.