Starptautiski tika atzīta Latvijas valsts teritorija nevis Satversme un Latvijas teritoriālo robežu ar Krieviju noteica Miera līguma III pants, kurā ir skaidri noteikta robeža starp abām valstīm. Latvijas Satversmi pieņēma 1922.gada 15.februārī.

Starptautiskā atzīšana nodrošina, ka citas valstis no ārpuses nevar piesavināties starptautiski atzītās valsts teritoriju vai kādu tās daļu. Savukārt Satversme nodrošina, ka seperātiski grupēji valsts iekšienē nevar piesavināties kādu valsts teritorijas daļu, šajā teritorijā proklamēt neatkarību vai atšķelto teritoriju nodot citas valsts īpašumā.

Satversmes 3.punkts nosaka, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Vēsturiski tiek uzskatīts, ka Latgales etnogrāfisko novadu nosaka teritorija, ko norobežo Daugava un Aiviekstes upe. Dokumentos tas oficiāli nekur nav fiksēts un mūsdienās šīs iekšējās robežas faktiski nedarbojas. Tā, piemēram, puse no Madonas rajona, kas ietilpst vēsturiskajā Latgales novadā, jau vairākus gadu desmitus tiek uzskatīta par Vidzemei piederošu. Arī plānotais administratīvi teritoriālais iedalījumus Latgales novadu samazina. Var secināt, ka 3.punktā kā galvenais ir pateikts, ka Latvijas valsts teritorijas robežas nosaka starptautiskie līgumi un šajā starptautiski noteiktajā teritorijā ietilpst 4 vēsturiskie novadi, kuru lielumu, izkārtojumu un administratīvo pārvaldi Latvijas pilsoņi var mainīt pēc saviem ieskatiem. Satversme tiek pārkāpta tikai tad, ja bez referenduma maina starptautiskajos līgumos noteikto valsts robežu nevis valsts teritorijas daļas piederību tam vai citam novadam un ir pilnīgi vienalga vai Abreni pieskaitām pie Latgales vai pieskaitām pie Kurzemes. Daži iesaka rīkot referendumu un ļaut Latvijas tautai noteikt ir vai nav Abrene Latgales un līdz ar to Latvijas sastāvdaļa. Protams, tas ir risinājums, bet daudz labāk būtu, ja Satversmē iekrakstītu, ka robežu ar Krieviju nosaka uz mūžīgiem laikiem noslēgtais Miera līgums un Latvija ir dibināta 1918.gada 18.novembrī.

Diemžēl Latvijas valsts beidza pastāvēt 1940.gada 17.jūnijā sākoties PSRS okupācijai un patreizējais valsts statuss nav viennozīmīgi vērtējams.

Pēc PSRS sabrukuma attieksme pret Latviju un tās pēctecību ir atšķirīga: 1) daļa valstu uzskata, ka Latvija ir pilntiesīga pēctece taj valstij, kas tika dibināta 1918.gada 18.novembrī; 2) daļa valstu uzskata, ka Latvija ir jauna valsts un tika dibināta 1991.gada 21.augustā (tā uzskata Krievijas Federācija); 3) daļai valstu nav skaidra viedokļa. Katrā ziņā tieši no pēctecības interpretācijas un parakstāmā robežlīguma iznākuma ir atkarīgas darbības, kas nepieciešamas latviešu tautas, valodas un zemes saglabāšanai.

1990.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kuras 9.punktā nolemj: “Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920.gada 11.augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju”.

PSRS tika dibināta 1922.gadā un to dibināja 3 valstis: Krievija, Ukraina un Baltkievija. Krievija savu neatkarību no PSRS deklarēja 1991.gada 12.jūnijā un faktiski neatkarību atguva 1991.gada 25.decembrī, kad Ukraina, Baltkrievija un Krievija konstatēja, ka PSRS pārtrauc savu eksistenci un parakstīja vienošanos par NVS izveidošanu (joprojām daži cilvēki uzskata, ka PSRS savu darbību juridiski nav pātraukusi-ka eksistence pārtraukta tikai uz laiku). Un Krievija nav jauna valsts-tā ir tā pati valsts, kura ar Latviju noslēdza Miera līgumu un kura ir PSRS tiesību mantiniece.

Savukārt 1991.gada 21.augustā Latvijas Republikas Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” nosaka, ka “Apzinoties savu atbildību tautas priekšā, ņemot vērā 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 3. marta Vislatvijas tautas aptaujas rezultātus un to, ka 1991. gada 19. augustā PSRS valsts apvērsuma rezultātā ir beigušas pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt 1990. gada 4. maija deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» 9. punktu par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:..”. Nolemj izveidot valsti, kuras pamatlikumu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Sarversme.

Ja pareizi saprotu, tad 4.maija režīms atzīst, ka nav iespējams realizēt 9.punktu sarunu ceļā un nemaz necenšas kautko darīt, lai savādākā veidā 9.punktu tomēr realizētu un attiecības ar PSRS un tās mantinieci Krieviju veidotu saskaņā ar joprojām spēkā esošo Miera līgumu. Tieši tāpēc nesen valsts prezidente izteicās, ka Abreni varam atgūt tikai piesakot karu Krievijai. Nākas secināt, ka šādā kļūmīgā vai noziedzīgi apzinātā veidā Augstākās Padomes vadība jau pirms 15 gadiem oficiāli atteicās no Miera līguma izmantošanas nākotnē paredzamo robežlīgumu noslēgšanai.

Savukārt patreiz spēkā esošajā Latvijas Republikas valsts robežas likuma 2.pantā teikts:

”(1) Valsts robežu nosaka līdz 1940.gada 16.jūnijam Latvijas Republikas noslēgtie līgumi, kā arī vēlāk noslēgtie starpvalstu līgumi par robežas atjaunošanu vai noteikšanu (turpmāk - starpvalstu līgumi).

(2) Vietās, kur valsts robeža neatbilst līdz 1940.gada 16.jūnijam noslēgtajiem starpvalstu līgumiem, tā līdz jauna starpvalstu līguma noslēgšanai atzīstama par pagaidu demarkācijas līniju. Uz to attiecināmas visas šajā likumā ietvertās normas, kas ir spēkā attiecībā uz valsts robežu.

(3) Ministru kabinets savu pilnvaru ietvaros veic pasākumus valsts robežas un teritorijas apsardzībai.”

Ja Miera līgums 4.maija režīmam nav saistošs un tā pielietošana nav realizējama, tad mūsdienās nav spēkā un nav realizējamas tās robežas, kas tika fiksētas līdz 1940.gada 16.jūnijam noslēgtajos līgumos. Spēkā ir tikai pēc 1940.gada noslēgtie robežlīgumi un nākotnē jaunus robežlīgumus var parakstīt neatsaucoties uz 1920.gada Miera līgumu.

Ņemot to visu vērā un redzot, kas pēdējā laikā notiek Latvijā un Saeimā, nākas piekrist uzskatam, ka dzīvojam nesen dibinātā un nevis atjaunotā valstī, ka 1990.gada 4.maijā komunistiskā nomenklatūra pārdēvēja LPSR par Latvijas Republiku, ka nelikumīgi tai piešķīra 1918.gadā dibinātās Latvijas Satversmi, himnu un sarkanbaltsarkano karogu, atsevišķus likumus, īpašumus un ka to visu dziesmotās atmodas aizsegā paveica personas, kas aizstāv kādas citas nezināmas valsts vai nezināmas organizācijas intereses. Un šo uzskatu vēl vairāk nostiprinās fakts, ja Latvijas valdība slēdzot robežlīgumu neatsauksies uz Miera līgumu un Krievijai atdos Abrenes pilsētu un 6 pagastus.

Un ja esam jauna valsts, tad mums nav nekādu tiesību uz kompensāciju par PSRS veikto okupāciju un nav likumīgu tiesību veikt deokupāciju un dekolonizāciju.

Šo problēmu var atrisināt mainot Satversmi jau iepriekš aprakstītajā veidā. Ja valdība tomēr Krievijai atdod Abrenes apriņķi un atsakās no Miera līguma, tad atliek miermīlīgi gāzt valst varu un miermīlīgi grozīt pastāvošo valsts iekārtu-tikai tā varēsim atjaunot 1918.gada 18.novembrī dibināto Latviju un tās teritoriju, un tikai tā varēsim aizstāvēt savas tiesības un intereses.

Mareks GABRIŠS