Saruna ar Aleksandru KIRŠTEINU

DDD: Saeima pieņēmusi izskatīšanai likumprojektu, kurā nav atsauces uz 1920.gada Miera līgumu. Pilnvarojot valdību parakstīt šādu robežlīgumu ar Krieviju, uz mūžīgiem laikiem notiks atteikšanās no iespējas atgūt Abreni. Vai Kalvīša argumenti ir pietiekami un pamatoti? Vai tiešām Latvijai jāatsakās no savas teritorijas?

Aleksandrs Kiršteins: Nē, nav jāatsakās! Krievija nevēlējās parakstīt robežlīgumu ar tam pievienoto pavājo deklarāciju, kurā, atšķirībā no šobrīd izstrādātā likumprojekta, bija atsauce uz 1920.gada Miera līgumu, kas nostiprināja Latvijas valstisko pārmantojamību un garantēja tiesības prasīt okupācijas seku novēršanu. Deklarācija vismaz deva iespēju nākotnē runāt par Abrenes atgūšanu vai kompensāciju saņemšanu. Kalvīša tagadējais priekšlikums noklusē, kas notika ar Latvijas teritoriju, kura mums piederēja 24 gadus, – kur pazuda seši pagasti un Abrenes pilsēta?

DDD: Kādi ir Kalvīša rīcības motīvi?

A.K.: Pamatā ir dažu cilvēku naivā ticība, ka pēc šī robežlīguma parakstīšanas viņu biznesa iespējas palielināsies. Viņi neko nav mācījušies ne no Baltkrievijas, ne Ukrainas pieredzes. Pat muļķim skaidrs, ka robežlīgumam nav nekādas nozīmes. Nafta jau tādēļ neplūdīs uz Ventspili. Krievijai atradīsies simtiem iemeslu, lai pārtrauktu jebkādas ekonomiskās attiecības ar Latviju, – piemēram, krievvalodīgo nepilsoņu “tiesību” ierobežošana.

Jāpasaka pilnīgi atklāti, ka ir daži Latvijas uzņēmēji, kuri savu kapitālu ieguldījuši Krievijā, uz kuriem Krievija izdara spiedienu, lai viņi savukārt piespiestu valdību parakstīt šādu robežlīgumu. Taču, parakstot robežlīgumu bez atsauces uz 1920.gada Miera līgumu, Latvija sevi nostāda ļoti neapskaužamā stāvoklī. Būtībā svaru kauss nosliecas par labu prokrieviskajiem spēkiem. Tas pat ir pretrunā ar pašu krievu interesēm, kuri ieguldījuši šeit savu naudu un no Latvijas vada savu biznesu Krievijā. Viņiem šis robežlīgums nozīmē Latvijas nonākšanu Krievijas kontrolē – tātad viņu biznesa apdraudējumu. Vairāki nekustamo īpašumu firmu vadītāji ir norādījuši, ka Latvija, nonākot Krievijas ietekmes sfērā, var zaudēt daudz lielāku naudu, nekā tā saņem no Eiropas Savienības, jo Krievijas uzņēmēju kapitāls pārcelsies tālāk uz Rietumiem – uz Šveici, Luksemburgu un Lihtenšteinu.

DDD: Latvijas ekonomiskais izdevīgums pēc robežlīguma parakstīšanas ir viens no galvenajiem Kalvīša argumentiem. Vai, jūsuprāt, ir aprēķināts, cik patiesībā Latvija iegūs un cik zaudēs, parakstot robežlīgumu ar Krieviju?

A.K.: Katrs pats var to izrēķināt. Domāju, ka šajā gadījumā tas ir Tautas partijas spiediens, jo tā visvairāk saistīta ar lauksaimniecības uzņēmumiem, kuri eksportē produkciju uz Krieviju. Pārējo intereses netiek ņemtas vērā. Parakstot šādu robežlīgumu, Latvija grauj Baltijas valstu vienotību, konkrēti: Igaunija, kas robežlīguma ratifikācijas likumā atsaucas uz Tartu Miera līgumu, Igaunijas pārmantojamību un okupāciju, paliks viena. Lai ko arī teiktu, ka Abrene mums nav vajadzīga, ka tā ir ļoti nolaista teritorija, ka tur ir daudz krievu, tomēr juridiskais jeb de iure aspekts vienmēr ir svarīgāks par de facto. Pēc starptautiskajiem likumiem, Abrene un seši pagasti ir Latvijas teritorija.

Parēķināsim: ja vairāk kā 1200 km² lauksaimniecības zemes pareizina ar ES atbalsta maksājumiem nākošajos 20 gados, pieskaita iespējamo zemes vērtību pēc 20 gadiem, tad mēs iegūstam daudzus miljardus eiro. Parakstot pašreizējo robežlīguma variantu, Latvija kļūst par pirmo valsti pasaulē, kas atsakās no teritorijas, uz kuru tai ir simtprocentīgas tiesības.

DDD: Viens no argumentiem, kādēļ Latvijai esot jāparaksta šāds robežlīgums ar Krieviju, ir, ka tādā veidā Latvija izrādīs savu pateicību Rietumiem. Kāds sakars pateicībai Rietumiem ar Abrenes atdošanu Krievijai? Un par ko gan mums Rietumiem būtu jābūt pateicīgiem?

A.K.: Šis arguments ir patiešām muļķīgs. Piemēram, dr.Lēbers, kurš pētījis jautājumus par okupācijas seku novēršanu, raksta, ka Rietumi mūs vēlreiz nodeva. Rietumu valstis ignorēja deviņdesmito gadu sākumā pieņemto Baltijas Padomes aicinājumu organizēt starptautisku konferenci, lai novērstu Ribentropa-Molotova pakta radītās sekas, taču šāda konference nekad nav notikusi. Patiesībā mums nevajag pielabināties, bet mācīties no Rietumiem. Piemēram, Spānija jau simtiem gadu neatsakās no Gibraltāra par labu Lielbritānijai, Norvēģija nekad neatteiksies no prasības Krievijai pēc savas teritorijas Barenca jūrā, Slovēnija nepiekāpsies Horvātijai, Japāna neatteiksies no prasībām Krievijai. Starp citu, pirms diviem gadiem Krievijai atdeva Ķīnai trīs salas Amūrā, pamatojoties uz 19.gs. kartēm.

Latvija patiešām ir ūnikums – vienīgā valsts pasaulē, kuras Valsts prezidente un Ministru prezidents meklē argumentus, lai kaut kādā veidā atgrūstu Krievijai daļu valsts teritorijas. Par laimi visi mēģinājumi bijuši neveiksmīgi.

DDD: Kad Bušs NATO sammita laikā bija Rīgā, viņš teica, ka palīdzēs Latvijai atrisināt problēmas ar Krievijas robežlīgumu. Vai šī ir tā palīdzība, par kuru viņš runāja?

A.K.: Nezinu, ko patiesībā domāja Bušs, bet ASV vēstniece vairākkārt uzsvērusi, ka robežlīgums palīdzēs uzlabot starpvalstu attiecības. Protams, ikviens robežlīgums stabilizē valstu attiecības, bet tikai tad, ja tas ir pareizs un taisnīgs. Amerikāņu un Rietumu liekulība izpaužas tajā, ka viņi jau nepieprasa Krievijai atjaunot taisnīgumu, bet mudina Latviju juridiski atdot savu teritoriju.

DDD: Kāds Amerikai izdevīgums no tā, ka Latvija atsakās no savas teritorijas par labu Krievijai?

A.K.: Amerikai ir savas intereses: cīņa ar tā saucamo starptautisko terorismu, enerģētika... Diemžēl Latvija kārtējo reizi nav nekas cits kā sīknauda – maiņas monēta lielvalstu rokās.

DDD: Jūs jau no paša sākuma piedalījāties robežlīguma izstrādāšanas procesā. Vai tiešām vienmēr ir valdījis uzskats, ka no Abrenes jāatsakās?

A.K. Nē. 1990.gada vasarā Latvijas delegācija, kuru vadīja Andrejs Krastiņš un kurā piedalījās arī Valentīna Zeile, Juris Bojārs un es, Maskavā panāca vienošanos ar Krievijas Augstākās Padomes delegāciju, kuru vadīja Hasbulatovs, ka Krievija neiebilst pret šīs teritorijas atdošanu Latvijai. Savukārt Krievijas Federācijas Padomes Starptautiskās komitejas vadītājs Margelovs pirms dažiem gadiem Latvijas Saeimas Ārlietu komisijai atkārtoti apliecināja, ka Krievijai būtu vismaz jāsamaksā kompensācija. Sarunās panāktos rezultātus vienmēr ir sabojājuši tādi cilvēki kā Vaira Vīķe-Freiberga un Aigars Kalvītis, kuri, neņemot vērā jau sasniegto un protokolos ierakstīto, pēkšņi paziņo, ka Latvija ir gatava atdot savu teritoriju Krievijai bez kādām sarunām un kompensācijām. Viņi pat nekaunas melot, ka Latvija 1990.gadā un vēlāk, stājoties Eiropas Savienībā, Rietumiem apsolījusi, ka mums nav nekādu prasību attiecībā uz Abreni. Tā nav taisnība, jo Šķēles valdība vēl 1996.gada 31.oktobrī sūtīja uz Maskavu Vovera vadītu delegāciju ar prasību risināt Abrenes vēsturiskos un īpašumtiesību jautājumus. Es savā laikā biju Īpašo uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās un 1996.gadā uz Briseli vedu Latvijas likumu par robežu, kurā skaidri teikts, ka tajās vietās, kur robeža nesakrīt ar 1920.gada Miera līgumu, tā uzskatāma par demarkācijas līniju. No ES puses nekad šajā jautājumā nav bijuši nekādi iebildumi, tādēļ jābrīnās, kā augstas valsts amatpersonas var tik ciniski melot. Nesaprotu, kādēļ Vairai Vīķei-Freibergai tik ciniski un sistemātiski jāmelo?!

DDD: Kā var rasties tik absurda situācija, ka Latvijas valsts vadītāji tā vietā, lai meklētu iespējas aizstāvēt valsts nacionālās intereses, izmisīgi cenšas pārliecināt par nepieciešamību tās pārkāpt?

A.K.: Vaira Vīķe-Freiberga manās acīs ir gluži vienkārši marionete, kura gatava izpildīt jebkuras vēstniecības – vienalga vai tā ir ASV, vai Krievijas, vai kādas citas – iegribas. Viņai pašai kā Latvijas Valsts prezidentei nav nekādas nostājas. Piemēram, ja Bušs uzskata, ka latviešiem jākaro Irākā, tad Vīķe-Freiberga, pat neskatoties uz to, ka ASV Kongress ir nosodījis karu Irākā, ir gatava cīnīties līdz pēdējam latvietim. Kas attiecas uz Kalvīti, tad ne viņa izglītība, ne politiskā pieredze vispār neļauj lemt par šādiem jautājumiem. Viņam šajā gadījumā svarīgākas ir Tautas partijas sponsoru intereses, viņu bizness Krievijā. Kalvītis gluži vienkārši ir izpildītājs.

DDD: Naivi cerēt, ka Krievija mainīs savu diskriminējošo attieksmi pret Latviju pēc robežlīguma parakstīšanas. Vai tiešām rūgtā Latvijas pieredze nav pietiekoša, lai neticētu Krievijai, Kaļužnija “pasakām”, ka pēc tam, kad Latvija atteiksies no Abrenes, uzlabosies mūsu kaimiņattiecības?

A.K.: Domāju, ka šajā gadījumā galvenais nav jautājums par teritoriju. Galvenais, kā teica krievu rakstnieks Prohanovs, Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kur krievi ir ne tikai saglabājuši, bet pat nostiprinājuši savu identitāti. Latvija ir logs uz Eiropas Savienību. Krievijas ilglaicīgie mērķi ir panākt krievu valodu kā oficiālo ES valodu, un Latvija ir ļoti labs placdarms to sasniegšanai. Krievijas interesēs ir parakstīt robežlīgumu, kurā nav nekādas atsauces uz to, ka Latvija kā valsts dibināta 1918.gadā. Krieviju biedē tas, ka 1920.gada Miera līgumā ir noteikts, ka Latvijas pilsoņi ir tikai tie, kuri šeit dzīvojuši līdz Pirmajam pasaules karam un viņu pēcteči. Parakstot Miera līgumu, Latvijā tika īstenots nulles variants jeb optācija. Krievija labi saprot, ka tad, ja šis līgums ir spēkā, Latvijā nav iespējams izsludināt vēl vienu nulles variantu – divreiz optācija nevar notikt, kas, savukārt, nozīmē, ka liela daļa tā saucamo krievvalodīgo šeit atrodas nelikumīgi. Tieši tādēļ Krievija nepiekritīs robežlīgumam, kurā būs kaut minimāla atsauce uz 1920.gada Miera līgumu. Domāju, ka Krievijai tiešām Abrenes un sešu pagastu teritorija nav tas pats svarīgākais, jo padomju gados, pamatojoties tikai uz Hruščova voluntāru gribu, Ukrainai tika atdota Krima. Daudz svarīgāk Krievijai ir saglabāt ietekmi, Rietumos apgalvojot, ka Latvija ir jaundibināta valsts – tāpat kā Baltkrievija vai Kazahija. Dīvaini, ka Latvija atbalsta šos Krievijas centienus.

DDD: Kaļužnijs gan apgalvoja, ka viņam ir vienalga, kad Latvija ir dibināta – lai latvieši paši tiekot ar šo jautājumu skaidrībā.

A.K.: Krievijai ir vienalga tik ilgi, iekams tas neparādās līgumā. Kas tad Krievijai iepriekš traucēja parakstīt robežlīgumu ar pievienoto deklarāciju? Atšķirība starp iepriekšējo un šo robežlīguma variantu ir tāda, ka iepriekšējais deva tiesības Latvijai nākotnē runāt par okupēto teritoriju, par kompensācijām un visu pārējo. Tagadējais variants ir neatgriezenisks – Latvija pati atsakās no savām tiesībām, neminot, kas notika ar tās teritoriju: vai tā ir uzdāvināta, vai nelikumīgi atņemta, vai nozagta.

DDD: Kā vispār vērtējama Kaļužnija uzvešanās pēdējā laikā?

A.K.: Jāvērtē nevis Kaļužnija rīcība, bet gan Latvijas valdība, kura nenorāda, ka tā ir nepieņemama. Kaļužnijs uzvedas tā, kā Latvijas valdība viņam ļauj.

DDD: Ja robežlīgums tiek parakstīts un ratificēts bez atsauces uz 1920.gada Miera līgumu, kā to iecerējis Kalvītis, kādas tam var būt sekas?

A.K.: Tas pilnībā legalizētu Ribentropa-Molotova paktu, jo tā rezultātā Latvija parādītu, ka pati piekrīt un pilnībā pieņem kā normu tā sekas.

Intervēja Liene Apine

"DDD"
Nr. 3(129)
2007.gada 2.-15.februāris