DDD: 9.janvārī strīdā ar Latvijas Radio Administratīvā tiesa lēma jums par labu. Vai varat atgādināt mūsu lasītājiem jūsu prasības būtību, un kas saskaņā ar lēmumu tagad jādara Latvijas Radio?

Aivars Garda: Sabiedrībā pazīstams, populārs publicists un vēsturnieks Latvijas Radio raidījumā tiešajā ēterā sagrozīja mana pieteikuma literāro darbu konkursam par Latvijas dekolonizāciju tekstu, kas tika izsludināts ar mērķi izstrādāt likumprojektu. Manā piemērā likumprojektā par genocīdu pret latviešu tautu, par darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji atteikties no Latvijas dekolonizācijas soda ar mūža ieslodzījumu vai brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divdesmit gadiem. Par tām pašām darbībām, ko veikušas Latvijas augstākās amatpersonas (piemēram, Valsts prezidents un Ministru prezidents) soda ar mūža ieslodzījumu, ar to domājot, ka jebkuras valsts vadītājs izjūt lielāku atbildību. Ja pieķertu nabadzīgu cilvēku veikalā zogam maizi, viņu, protams, policija aizturētu, bet liela skandāla nebūtu. Taču, ja veikalā kādu preci nozagtu Valsts prezidents, tad skandāls būtu neizbēgams, jo kas tas par prezidentu, kas tā rīkojas. Arī šajā gadījumā, – ja nodevību pret valsti un tautu īsteno vienkāršs cilvēks, ļaunums valsts mērogā ir daudz mazāks nekā tad, ja nodevējs ir valsts vadītājs. Tieši tādēļ konkursa par Latvijas dekolonizāciju pieteikumā minēju šādus piemērus iespējamam sodam. Sabiedrībā pazīstamais vēsturnieks šo piemēru interpretēja savādāk un Latvijas Radio tiešajā ēterā pilnīgi sagrozīja manis teikto. Es nevērsos ar sūdzību pret vēsturnieku un publicistu, bet, izmantojot Radio un televīzijas likuma 36. un 37.pantā garantētās tiesības, iesniedzu prasību Latvijas Radio, lai man tiktu dota iespēja nolasīt iepriekš sagatavotu atbildes tekstu, kurā izsaku savu viedokli. Latvijas Radio atteicās to darīt, tādēļ iesniedzu prasību tiesā.

Lietas būtība ir tāda, ka Latvijas Radio pārkāpj Radio un televīzijas likumu, lai tikai nebūtu jādod iespēja izteikties Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētājam par būtiskiem, ar taisnīguma atjaunošanu saistītiem jautājumiem. Kas tie ir par cilvēkiem, kas strādā Latvijas Radio, kas nemīl savu tautu, kas nodod tās intereses?! Tiesa lietu izskatīja ļoti ilgi – vairāk kā divus gadus, jo tiesas sēdes tika vairākkārt atliktas. Tagad beidzot tiesa lēma man par labu. Latvijas Radio rīcībā ir divdesmit dienas, lai šo lēmumu pildītu vai arī to pārsūdzētu. Ja radio tomēr pārsūdzēs tiesas lēmumu, tad kārtējo reizi nodemonstrēs savu attieksmi.

DDD: Kā tiesas sēdē Latvijas Radio pamatoja savu nevēlēšanos pildīt Radio un televīzijas likumu, liedzot jums iespēju aizstāvēt savu viedokli?

A.G.: Jau pašā sākumā Latvijas Radio mērķis bija panākt, lai es vērstos nevis pret Radio, bet vēsturnieku, kurš sagrozīja manis teikto. Es neuzskatīju par vajadzīgu vērsties ar civilprasību pret konkrēto cilvēku, ja Radio un televīzijas likums paredz iespēju klausītājiem dzirdēt arī manu viedokli. Kā jau teicu iepriekš, Latvijas Radio neuzskatīja par vajadzīgu ievērot likumu.

DDD: Jāsecina, ka Latvijas Radio ir ieinteresēts, lai līdz klausītājiem nenonāk informācija, kas saistīta ar nepieciešamību atjaunot taisnīgumu Latvijā. Ja kaut kas tomēr izskan, tad tam jābūt sagrozītā veidā, lai klausītāji noticētu, ka jūs esat nacionālā naida kurinātājs.

A.G.: Latvijas Radio politika ir vērsta uz Latvijai būtisku jautājumu noklusēšanu. Vai lasītāji ir pamanījuši, ka kāds no Latvijas Radio žurnālistiem ar milzīgu ieinteresētību savās pārraidēs risinātu latviešu tautai un valstij svarīgas problēmas? Pat tad, ja kāds no nacionāli noskaņotiem klausītājiem, piemēram, Steidzīte Freiberga no Ventspils vai Aivars Gedroics no Daugavpils iegūst iespēju izteikties “Brīvajā mikrofonā”, vairumā gadījumu viņi tiek pārtraukti pusvārdā. Tiek darīts viss, lai neviens patiesības vārds neizskanētu radio ēterā. Latvijas Radio darbinieki aizmirsuši, ka tas nav viņu privātais radio. Es Latvijas Radio žurnālistiem ar mūsu avīzes starpniecību vēlos pateikt: “Ziniet savu vietu!” Gan jau pienāks laiks, un kārtība tiks ieviesta, bet tādi nelieši, kas šobrīd strādā Latvijas Radio, varēs meklēt darbu citur.

Žurnālisti pūš netīru politiķu stabulēs

DDD: Latviešiem un Latvijas interesēm neatbilstoša nostāja vērojama arī jautājumā par Latvijas-Krievijas robežlīgumu un ar to saistīto Abrenes pilsētas un sešu pagastu atgūšanu. Ne tikai Latvijas Radio, bet arī citu mediju žurnālisti neslēpj savu nosodošo attieksmi pret cilvēkiem, kuri iedomājušies, ka Latvijai jāatgūst tās joprojām okupētā teritorija. Kā jūs vispār vērtējat to, kas šobrīd notiek ap robežlīgumu?

Aivars Garda: 9.janvāra radioraidījumu “Krustpunktā” nožēlojami vadīja Aidis Tomsons, kurš ir it kā viens no labākajiem žurnālistiem un turklāt vēl kristietis. Ja kādam ir iespēja, lai noklausās internetā šā raidījuma atkārtojumu un pārliecinās pats, ka pat bijušais čekas darbinieks Juris Bojārs norādīja Aidim Tomsonam, cik tas ir nožēlojami – nevis domāt, kā atgūt, bet meklēt iespējas par visām varītēm, kā atdot Abreni. Diemžēl ne tikai žurnālisti, bet arī politiķi mudina nodot valsts intereses. Ja valsti nodod Saeima – likumdevēja vara, valdība – izpildvara un pat prokuratūra jeb tiesu vara, tad vismaz presei, radio un televīzijai kā ceturtajai varai vajadzētu aizstāvēt tautas intereses un nepieļaut valsts nodevību. Kā domā lasītāji: kas mediju pārstāvjiem liek pūst nodevīgo politiķu un valsts vadītāju stabulēs? Ja man jāliek uz svariem Juris Bojārs ar visu viņa pagātni čekā un, piemēram, Latvijas Radio žurnālisti, tad Bojārs ir daudz labāks par simts aidiem tomsoniem kopā.

Nesaprotu, kā var nodot savu Tēvzemi!? Man patika, kā bijušais Kluba-415 vadītājs Jānis Sils kādā no raidījumiem, runājot par Abreni, trāpīgi salīdzināja, ka tikpat labi kādam var ienākt prātā atdot Kuldīgu. Tiešām, kādēļ atdot tikai Abreni? Kādēļ reizē neatdot arī Kuldīgu, nemaz jau nerunājot par visu Latgali? Var pārdot visu, nodot tautas un valsts intereses līdz pēdējam. Jautājums tikai, kāpēc?

DDD: Jūs varat atbildēt uz šo KĀPĒC?

A.G.: Nikolajs Rērihs grāmatā “Altajs – Himalaji”, savās piezīmēs par ceļojumu uz Austrumiem, par Tjanšana kalnu pakājē sastaptajiem cilvēkiem rakstīja: “Kaut kādas samazgas, nevis cilvēki.”[1] Ja esi spējīgs nodot savu Dzimteni, tad kas gan tu esi par cilvēku – tu esi gluži vienkārši samazga. Ja esi žurnālists un aicini lasītājus, televīzijas skatītājus un radio klausītājus nodot savu Tēvzemi, tad tu esi samazga. Ja esi Valsts prezidents un meklē visādus ceļus kā atdot daļu valsts teritorijas, tad tu esi samazga. Jūs jautājat, kādēļ cilvēki tā rīkojas, kādēļ vēlas nodot tautas un valsts intereses? Tieši tādēļ, ka viņi ir samazgas nevis cilvēki, un nekas vairāk. Loģisku izskaidrojumu nodevībai nevar atrast.

Pa pliku dibenu Doma laukumā?

DDD: Helsinki-86 dibinātāji izveidoja Latvijas Republikas Tautas tribunālu, kura pirmais lēmums bija Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim un ārlietu ministram Artim Pabrikam piespriest augstāko soda mēru par valsts nodevību. Tikai krievu valodā rakstošajām avīzēm un medijiem šī ziņa likās svarīga – latviešu žurnālisti to gluži vienkārši ignorēja. Kā jūs vērtējat Helsinki-86 dibinātāju iniciatīvu un sabiedrības reakciju uz to?

Aivars Garda: Kā lai vērtēju latviešu žurnālistus, kuri šim faktam pat nepievērsa uzmanību?! Tāds varonīgs solis atkal palika neievērots – niecības, ne žurnālisti! Linards Grantiņš ar saviem domubiedriem: Konstantīnu Pupuru, Aivaru Prūsi un Raimondu Bitenieku uzdrošinājās bezbailīgi pateikt to, ko daudzi tikai klusībā domā. Skaidrs, ka valsts vadītājiem nav jābaidās, ka kāds pie viņiem tagad ieradīsies, lai izpildītu augstāko soda mēru. Starp citu, Helsinki-86 dibinātāji ļoti prātīgi paskaidro, ka to, kāds būs soda mērs par nodevību, referendumā lems tauta. Piemēram, var piespriest Valsts prezidentam un Ministru prezidentam publisku pērienu pa pliku dibenu, piemēram, Doma laukumā. Kā patiesībā būs – to lems tauta. Katrā gadījumā valsts vadītājiem – nodevējiem un samazgām, ir veselīgi apzināties, ka tautā virmo doma par taisnīgu tribunālu. Varbūt tas, pirms viņi nodod savu tautu, ļaus aizdomāties par iespējamām sekām? Varbūt Helsinki-86 dibinātā Tautas tribunāla lēmums ir mūsu valsts amatpersonu pēdējais glābiņš, jo tauta var rīkoties visādi? Saskaņā ar mūsu Satversmi un arī citu republiku Satversmēm, vara pieder tai tautai, kura veido valsti. Gandrīz pat gribas rosināt aizlūgt par mūsu valdību, nolikt svecītes par tās likteni, jo vēsturē ir daudz piemēru, kad tautas savās dusmās saceļas un bez tiesas soda nodevīgos valsts vadītājus – pieliek pie sienas vai pakar. Piemēram, vai Huseins varēja iedomāties, ka viņu kādreiz pakārs? Šeit neiztirzāsim jautājumu – taisnīgi vai netaisnīgi viņu sodīja. Viņš bija noreibis ar varu un sevis nesodāmības sajūtu. Tieši tāpat noreibuši ir mūsu politiķi.

DDD: Huseinu gan tiesāja un pakāra citas tautas vara.

A.G.: Jā, tā tas patiešām bija, bet es viņu pieminu tikai tādēļ, ka viņš nekad nevarēja iedomāties, ka viņu kāds var sodīt. Mūsu varas apreibinātie politiķi arī domā, ka nesodīti var nodot savu tautu. Tādēļ tas, ka izskan šāds brīdinājums no tautas pārstāvju puses, ir tikai politiķu un valsts amatpersonu pašu interesēs. Uzskatu, ka Helsinki-86 un tās dibinātājs Linards Grantiņš Latvijai ir daudz vairāk devis, nekā Vaira Vīķe-Freiberga, Kalvītis, Šķēle, Krasts un visi pārējie, kopā ņemot. Būtībā visi, kuri šobrīd gatavi nodot mūs, ir tikai ņēmuši – viņi ir dzīvojuši uz Latvijas un latviešu tautas rēķina. Piemēram, prezidente braukā apkārt, šuj skaistus tērpus, plātās un rādās pasaulei uz mūsu rēķina. Es nezinu, ko viņa labu devusi latviešu tautai?

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka mūsu politiķiem ir ļoti veselīgi reizēm sajust tautas modrās acis, kas vēro katru viņu kustību. Es pat teiktu, ka Linards Grantiņš un viņa domubiedri pelnījuši konjaku no valsts amatpersonām par šādu soli.

DDD: Notiek gan gluži pretējais – Drošības policija jau nopratinājusi Liepājā dzīvojošo Raimondu Bitenieku. Arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš izteicās, ka par draudiem valsts amatpersonām paredzēta kriminālatbildība.

A.G.: Tas, ko Linards Grantiņš, Konstantīns Pupurs, Aivars Prūsis un Raimonds Bitenieks nosūtīja Vīķei-Freibergai, Kalvītim un Pabrikam, jau nav nekādi draudi. Viņi saviem vārdiem pateic to, ko Pats Augstais Gars saka Dzīvās Ētikas Mācības grāmatā “Pārpasaulīgais” 412.paragrāfā: “Neskaitiet dienas, kad jums būs jāatbild par visām blēdībām, labāk nomazgājieties jau šodien.”

Nepietiek ar pussolīti!

DDD: TB/LNNK izstrādājuši grozījumus Krimināllikumā, paredzot atbildību par okupācijas fakta noliegšanu.

Aivars Garda: Zinu, ka tā ir ne tikai tēvzemiešu, bet arī “Visu Latvijai” ideja. Pie mums vērsās “Visu Latvijai” pārstāvis Imants Parādnieks, un mēs ieteicām, ka profesors Aivars Fogels varētu izstrādāt šādu likumprojektu.

Kā vērtēt šādu priekšlikumu? Mūsuprāt, tas ir vērtīgs, bet diemžēl tikai puspasākums. Tā vietā, lai pārvarētu sevi un spertu pilnu soli, veicot dekolonizāciju, kārtējo reizi izdomā tikai pussolīti. Ko dos sods par okupācijas fakta noliegšanu? Mazāk būs to, kuri uzdrošināsies sprēgāt, bet okupanti un viņu pēcteči jau tāpat ir pārņēmuši mūsu dzīves telpu. Un tikai tādēļ, ka nav veikta dekolonizācija. Pat, ja šāds likums būtu spēkā piecpadsmit gadus, un neviens neuzdrošinātos noliegt okupāciju, bet nenotiktu reāla dekolonizācija, šodienas situācija būtu tāda pati. Bīstamība ir nevis tajā apstāklī, ka okupanti noliedz okupāciju, bet gan tāpēc, ka mēs dzīvojam starp kolonistiem, mēs pildām viņu prasības, mēs visur viņiem iztopam. Tādēļ tēvzemiešu puspasākumu, kas novērš uzmanību no galvenā, es vērtēju negatīvi. Taču kontekstā ar mērķi veikt dekolonizāciju, nevilcinoties ne mirkli, jebkurš solis ir labs – arī šis likumprojekts, ja tas veicina kolonistu vēlēšanos aizbraukt.

DDD: Tēvzemieši gan līdz šim nav parādījuši vēlmi veikt dekolonizāciju.

A.G.: Nav vērts runāt par tēvzemiešiem – par viņiem viss ir skaidrs. Domāju, ka Nikolajs Rērihs par viņiem un citām partijām teiktu to pašu, ko teica par austrumniekiem.

DDD: Pēdējā laikā presē parādās publikācijas, kurās izteikta kritika valdības integrācijas programmai, kas pilnībā izgāzusies. Būtībā spēlē, ko sauc par integrāciju, šobrīd uzvara ir krievvalodīgo pusē. Žēl, ka valdība, politiķi neuzklausīja jūs, kad pirms vairākiem gadiem brīdinājāt par gaidāmo neveiksmi.

A.G.: Nekad neesmu šaubījies, ka integrācijas politika ir noziedzīga. Tas ir tik elementāri, ka skaitliski maza tauta, kāda ir latvieši, nevar asimilēt lielu tautu. Integrācija pēc būtības ir tautas atkal apvienošanās. Tā kā nekad nav bijusi latv-krievu tauta, tad latviešu un krievu atkalapvienošanās nav iespējama. Valdības mērķis, pretēji latviešu tautas svētākajai gribai, bija un ir mūs gluži vienkārši noziedzīgi sajaukt ar okupantiem. Ja pat mēs pieņemtu, ka notiktu asimilācijas process, no kā tik ļoti baidās kolonisti, tad vienalga latviešiem būtu neiespējami asimilēt tik lielu skaitu svešo. Zaudējums bija ielikts jau pašos, tā saucamās, integrācijas procesa pamatos. Būtībā notiek pretējais – asimilēti tiek latvieši, jo mūs gluži vienkārši piespiež pieņemt krievisku vidi biznesā un sadzīvē. Kolonisti ir ļoti bezkaunīgi – viņi “neņem galvā” Latvijas likumus, jo dzīvi regulē nerakstīti, kolonistu diktēti likumi.

DDD: Ir tāds teiciens: “Jo sliktāk, jo labāk”, taču, ņemot vērā mūsu tautas neizmērojamo pacietību, var gadīties, ka pacietības mēra robeža ir pārāk tālu. Iespējams, ka tad, kad tauta beidzot aptvers pastāvošās briesmas, būs jau par vēlu.

A.G.: Pieļauju gadījumu – esmu to teicis arī agrāk, ka latvieši un citu tautu likumīgie pilsoņi varētu piekrist tam, ja Latvijā paliek aptuveni simts tūkstoši kolonistu, tātad tie, kuri šeit iebraukuši pēc 1940.gada. Vēlos vērst uzmanību, ka mēs aizstāvam visu tautību likumīgo Latvijas pilsoņu intereses, kas tādi bijuši, saskaņā ar 1920.gada Miera līgumu. Ja 100 000 kolonistu, neatkarīgi no viņu tautības, gribētu palikt uz dzīvi Latvijā, obligāti piekrītot, ka pārējiem ir jāaizbrauc, viņiem būtu jāpieņem mūsu tradīcijas, valoda un kultūra, uzskatot to par galveno, kurai jāpakārto savas intereses. Domāju, ka šeit paliktu garā spēcīgākie, kas varētu mūsu etnosu, latviešu tautu ar savu klātbūtni tikai uzlabot.

Viss, kas nāk mūsu tautai par labu, ir atbalstāms. Man pašam ir ceturtdaļa krievu asiņu, un es absolūti par to nekautrējos. Ja kāds simtprocentīgs krievs atzīst, ka Latvijā jākopj latviešu tradīcijas un kultūra, tad tas ir mūsu interesēs. Visiem zināmais latvietis Viktors Alksnis Krievijā dedzīgi aizstāv krievu tautas tiesības. Lūk, ja būs tādi krievi, kas līdzīgi kā Viktors Alksnis Krievijā, Latvijā Saeimā cīnīsies par latviešu tautu, tad mēs par to tikai priecāsimies. Mums taču nebūtu iebildumu, ja, piemēram, Nils Ušakovs neļautu prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai atdot Abreni un cīnītos par Latvijas dekolonizāciju. Tādiem mēs teiktu: “Palieciet un dzīvojiet Latvijā!” Viņi mūsu tautai būtu tikai ieguvums. Latvijas Nacionālās frontes nostāja vienmēr ir bijusi tāda, ka ar šādiem nelatviešiem mēs vienmēr varam vienoties. Diemžēl šobrīd tādu cilvēku nav.

DDD: Runājot par jūsu pieminēto Nilu Ušakovu, – viņš tieši priecājas par valdības vēlmi noslēgt robežlīgumu ar Krieviju un atdot Abreni. Atgriežoties vēl pie šī robežlīguma, daudzi varbūt nemaz nav iedomājušies, ka runa nav tikai par Abrenes atdošanu vai neatdošanu. Būtībā Krievijas mērķis ir panākt, lai Latvija atsakās no 1920.gada Miera līguma, kurā noteikts, kas ir un kas nav Latvijas pilsonis.

A.G.: Mēs to ļoti labi saprotam, kaut arī vienmēr neuzsveram šo svarīgo zemtekstu, taču priecājamies, ja citi to dara. Lai mūsu lasītāji neļauj sevi piemuļķot tiem krāpniekiem, kas teic, ka pirmās brīvvalsts laikā arī notika Latvijas teritorijas atdošana un nekas ļauns nenotika. Atšķirība ir liela. Arī šodien mēs varam draudzīgi ar kādu no kaimiņvalstīm apspriest teritorijas izmaiņas jautājumus. To paredz Satversme. Jāsaprot, ka PSRS mums nolaupīja Abreni, un tagad Krievija grib nozagto paturēt sev. Ar spēku, ar viltu, bet šādus apšaubāmus darījumus Satversme neatļauj. Neatļausim arī mēs, vēlētāji, ar savu kolektīvo domu un gribu. Viena mūsu uzticīga atbalstītāja un lasītāja man jautāja, vai viņa darot pareizi, ka katru dienu no sirds vēlas un domā, lai kolonisti aizbrauc no Latvijas. Es atbildēju, ka tas ir ne tikai ļoti pareizi, bet tā domāt un vēlēties ir arī ļoti, ļoti vajadzīgi. Tā domājot un gribot, mēs stiprinām visas latviešu tautas slēptākās vēlmes atbrīvoties no kolonistiem. Saku mūsu atbalstītājiem, visiem likumīgajiem pilsoņiem: nepārtraukti domājiet un vēlieties kolonistu aizbraukšanu, cik vien dedzīgi iespējams!

Intervēja Liene Apine