Saeimas deputāti 2007.gada 11.janvārī noraidīja “Saskaņas centra” (SC) sagatavotos grozījumus likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kas paredzēja “latgaliešiem” noteikt tādu pašu valsts aizsardzību kā Latvijā dzīvojošajiem lībiešiem.

SC deputāti vēlējās likumā ierakstīt, ka “Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas seno pamattautību – lībiešu un latgaliešu nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību”.

Likumprojekts paredzēja atļaut personām, kuras sasniegušas 15 gadu vecumu, brīvi izvēlēties savu tautību un ierakstīt to pasē.

Sagatavotie grozījumi no kultūras saglabāšanas un attīstības viedokļa vērtējami pozitīvi, bet, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, tie Latvijai un latviešu tautai varēja kļūt bīstami. Arī likumprojektā lietotie termini neatbilst likuma būtībai – latgalieši nav sena pamattautība, tāpat tā nav ne nacionāla, ne etniska grupa. Latgalieši ir visi Latgales novadā dzīvojošie cilvēki neatkarīgi no to tautības un tāpēc vārds latgalieši ir apskatāms tikai kā teritoriāls jēdziens, un nevienam cilvēkam nedrīkst būt tiesības savu pašreizējo tautību aizstāt ar teritoriālu jēdzienu un iegūt jaunu nacionālo identitāti. Kas gan notiktu, ja zem tautības “latgalieši” apvienotos visi Latgalē dzīvojošie krievvalodīgie nelatvieši un kā lielākā nacionālā grupa Latgales novadā pieprasītu reģionālās valodas statusu krievu valodai?

Ja SC tiešām grib atbalstīt vieno no Latvijas senajām pamattautībām, tad likumprojektā vārds “latgalieši” pareizi bija jāaizstāj ar vārdu “Latgalē dzīvojošie etniskie latgaļi”, jo šī latgaļu etnosa daļa ir savdabīga, ir atšķirīga no latviešiem un ir pielīdzināma mazākumtautībai. Daļa senā latgaļu etnosa dzīvo arī lielākajā daļā Vidzemes novada, taču šī etnosa grupa ir pilnīgi asimilējusies latviešu nācijā un par mazākumtautību vairs nav uzskatāma. Atzīstot latgaļus par mazākumtautību, būtu oficiāli jāatzīst, ka latgaļiem ir arī sava valoda, nevis latviešu valodas dialekts.

Šodien Latgales latgaļi Latvijas valdībai ir politiski neizdevīgi un tāpēc par mazākumtautību netiek atzīti, un valdība dara visu, lai latgaļi šādu statusu neiegūtu. Galvenais politiskā neizdevīguma iemesls ir tāds, ka, parādoties latgaļu mazākumtautībai, samazināsies latviešu tautības cilvēku skaits, un latvieši attiecībā pret Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem kļūs par minoritāti savā zemē.

Ja par kritēriju tautības “latgalietis” ierakstam pasē kalpotu latgaļu valodas zināšanas un senču saistība ar Latgales novadu un latgaļu etnosu, tad teorētiski šādu tautības ierakstu varētu saņemt no 250-300 tūkstošiem cilvēku, kuru tagadējā tautība ir latvietis. Saskaņā ar Europe Areas Home SIL Home datiem Latvijā dzīvo vairāk nekā 500 tūkstoši latgaļu. Pēc citiem pētījumiem, latgaļu skaits Latvijā ir 15-22% no visa iedzīvotāju skaita.

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2006.gada 1.janvārī Latvijā dzīvoja 2 290 765 iedzīvotāji, no tiem 59% ar tautību “latvietis”, pārējie iedzīvotāji jeb 41% – cittautieši. Okupantu un kolonistu daudzums, kurus politkorekti sauc par nepilsoņiem, 2006.gada sākumā bija 18,2% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Gadījumā, ja tautību “latgalietis” saņemtu vismaz iepriekš minētie 250 tūkstoši cilvēku, tad latviešu tautības Latvijas pilsoņu skaits samazinātos līdz 48%. Ar 48% no visu iedzīvotāju skaita latvieši savā zemē oficiāli būs minoritāte.

Iespējams, ka šāda iznākuma gadījumā, SC un citas prokrieviskās organizācijas sūdzētos dažādās starptautiskajās tiesās un censtos panākt, ka latviešu valoda nedrīkst būt par vienīgo oficiālo valsts valodu valstī, kurā majoritāte jeb 52% visu iedzīvotāju ir cittautieši un kuru dzimtā valoda nav latviešu. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ Saeima likumprojektu noraidīja, lai nepieļautu, ka Latvijā par otro oficiālo valsts valodu nākotnē kļūst krievu valoda un lai nepieļautu PSRS okupācijas laikā uzsāktās Latvijas rusifikācijas ātruma vēl straujāku pieaugumu.

Var cerēt, ka, latviešiem kļūstot par minoritāti, gan pašiem latviešiem, gan citām pret Latviju lojālām tautībām (arī latgaļiem un lībiešiem), gan humānismu atbalstošām un genocīdu noliedzošām valstīm atvērsies acis, un kopīgiem spēkiem tiks veikta Latvijas deokupācija un dekolonizācija. Taču veikšana var arī nenotikt. Iespējams, latvieši un citas latviešus atbalstošās tautības sāks rīkoties tikai tad, kad būs tiešs fizisks apdraudējums, kad katrs personīgi jutīs fiziska spēka ietekmi un fiziskas sāpes, jo garīga iznīcināšana, valodas un kultūras bojāeja kārtējo reizi acis var neatvērt.

Arī gadījumā, ja SC likumprojekts tiktu atbalstīts un vēlāk noslēgts robežlīgums starp Latviju un Krieviju bez atsauces uz 1920.gada Latvijas-Krievijas miera līgumu, un pēc tam tiktu apstrīdēta 1918.gada 18.novembra Latvijas pēctecība, tad daudzām starptautiskām organizācijām būtu iebildumi un pretlatviski ieteikumi, ka jaunajā – 1990.gada 4.maijā dibinātajā valstī latviešu minirotāte diskriminē vairākumu, kas ikdienā latviski nerunā. Starptautiskās organizācijas piespiestu valdību mainīt valsts valodas likumu un piešķirt krievu valodai oficiālas valsts valodas statusu.

Domāju, nākotnē vēl būs daudz mēģinājumu panākt, lai etniskos latgaļus atzīst par tautību un viņu dialektu – par oficiālu valodu. Diemžēl šāds iznākums, ņemot vērā Latvijas vēsturisko un pašreizējo politisko situāciju, nebūs izdevīgs ne latviešiem, ne tiem, kuri atzīst savu piederību Latgales latgaļu etnosam. Vai tas nozīmē, ka Latgales latgaļu etnosam jāasimilējas latviešu tautā un jāatsakās no savām tiesībām uz tautības un oficiālas valodas statusu? Uzskatu, ka nē – visiem spēkiem jācenšas saglabāt un kopt savu kultūru un valodu, jo, ja tagad etniskie latgaļi atteiksies no savas valodas, tad kur ir garantija, ka nākotnē šo cilvēku pēcteči neatteiksies no latviešu valodas? Iespējams, līdzīga iemesla dēļ, vairums latviešu, sarunājoties ar krievvalodīgajiem, lieto tieši krievu valodu – tā ir tāda vēsturiska vājuma tieksme un atmiņa asimilēties lielākajā un atteikties no savas identitātes, līdzīgi kā kādreiz lielākajā asimilējās kurši, sēļi, zemgaļi un daudzas citas baltu tautas. Latgales latgaļi par oficiālu tautas un valodas statusu drīkst cīnīties tikai tad, kad pilnīgi būs pabeigta Latvijas deokupācija un dekolonizācija, un ne latviešiem, ne latgaļiem nedraudēs rusifikācija un asimilācija lielajā krievvalodīgo cilvēku pūlī.

Aicinājums organizācijām, biedrībām un tiem latviešiem, kuri cīnās par latgaļu tautības un valodas oficiālu atzīšanu: sāciet ar Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju!

Mareks Gabrišs

RTU Būvniecības fakultātes maģistratūras students,
Latgales studentu centra biedrs

"DDD"
Nr. 1(127)
2007.gada 19.janvāris - 1.februāris