Valsts pazemo policistus

DDD: Kā jūs komentētu noziegumu izmeklēšanas efektivitāti, ja policistiem savos kabinetos nav pieejams pat internets? Kā šie cilvēki, kam katram ir milzīga kaudze ar izmeklējamām lietām, spēj strādāt un produktīvi atklāt noziegumus?

Mareks Segliņš: Es domāju, ka valsts ir vainīga pie tā, kas notiek policijā. Es to visu zinu, jo pats esmu bijis izmeklētājs, un man ātri vien pietika. Toreiz nodomāju, ka neesmu piedzimis un izmācījies, lai tur paliktu... Domāju, mēs vēl ļoti cietīsim dēļ savas attieksmes pret policiju. Policija strādā pēc pārpalikuma principa. Skolotāji var pabaidīt, ka streikos, – un naudu iedod; tāpat arī mediķi – visi zina, ka viņiem jāpalielina algas. Cilvēki saprot, ka viņi var būt kādreiz slimi un ka bērniem ir jāiet skolā, bet visi domā, ka viņus neviens neapzags, viņiem nekad neuzbruks laupītāji un ģimeni neskars narkotikas. Bet, kad tomēr skar un policija nevar atrast, tad visi bļauj, ka policija slikti strādā.

DDD: Bet ne jau paši policisti ir vainīgi par šādiem apstākļiem?

M.S.: Policisti nav vainīgi. Cepuri nost to čaļu priekšā, kuri vispār policijā strādā!

DDD: Viņi ir entuziasti?

M.S.: Jā. Kad pirmo reizi ar “bobiku”, kurā nebija neviens sēdeklis, izņemot vadītāja sēdekli, un līdzbraucēja krēsla vietā bija veca riepa, braucām uz līķi, mašīnai pārsprāga riepa, bet izrādījās, ka nav rezerves riteņa... Savukārt, kad strādāju darba kabinetā un izrādījās, ka lietu nevaru izmeklēt un neko nevar uzrakstīt, jo rakstāmmašīnai nav kopējošā lente un nav naudas, par ko nopirkt citu... No tā visa es sapratu, ka ne tāpēc studēju juristos, lai pēc tam dzīvotu kaut kādā “gružkastē”. Nekā citādi es nevaru nosaukt to stāvokli kā “gružkaste”, kurā es biju nokļuvis pēc augstskolas, strādājot par izmeklētāju. Tādēļ izvēlējos vieglāko ceļu – aizgāju uz advokatūru. Man ir pamats domāt, ka šī situācija policijā nav mainījusies.

Rīga – viena no Eiropas, NATO valstu galvaspilsētām. Bet Valdemāra ielā 113 policijas darbiniekiem ir sausās tualetes. Tur strādā arī sievietes! Iedomājieties, atnāk jauna sieviete ar augstāko izglītību – nu tik tagad izmeklēs noziegumus, bet, kad viņai vajag aiziet uz tualeti, tad tiek piedāvātas labierīcības “pilnā komplektā”...

DDD: Bet kādēļ valsts policistus tā pazemo?

M.S.: Policisti nedrīkst streikot, līdz ar to valsts var pret viņiem izturēties pēc pārpalikuma principa. Es domāju, ka mūsu policija ir drausmīgi vāja. Man pat bail par to domāt.

DDD: Manuprāt, policija tiek speciāli novājināta.

M.S.: Tas nav speciāli – tā ir totāla situācijas neizpratne.

DDD: Nu bet, kā var būt tāda “totāla neizpratne”? Valsti taču vada izglītoti cilvēki?

M.S.: Es jums stāstīju, kāda ir domāšana.

DDD: Valsts vadītājiem?

M.S.: Jā, Ministru kabinetam – arī tajos laikos, kad es tur biju iekšlietu ministrs. Ministri saprot, ka jārisina citas problēmas, bet, ka policistiem vairāk jāmaksā un viņus vairāk jāaprīko, to nesaprot. Iedomājieties, kā jūtas policists, kurš stāv ar savu veco “grabažu” uz ielas, un garām brauc Mersedess, BMW un citi, bet viņš izskatās pēc pēdējā nabaga, no “gružkastes” izlīdis. Kāda tam visam var būt morāle? Un tad nav jābrīnās, ka viņi pārdodas pa 50 latiem un strādā uz “kreisajām struktūrām”. Pati šī valsts viņiem liek sajusties kā pēdējiem “mēsliem”. Es uzskatu, ka tas notiek, pateicoties pilnīgai neizpratnei par policijas lomu tiesiskā un demokrātiskā valstī. Kāda tam nozīme, ka izdodam n-tos likumus, ja valstī nav aparāta, kurš piespiestu tos ievērot?! Nu, sēž te Segliņš, kaut kādus likums pieņem, pēc tam daļa sabiedrības tos nepilda, un nav mehānisma, kas piespiestu tos pildīt. No likuma jēga ir tikai tad, ja tauta zina: pasarg’ Dievs, ja likumu nepildīšu, uzreiz “dabūšu pa galvu”. Bet, lai būtu, kas “dod pa galvu”, vajag aparātu, kura mums praktiski nav – tas ir vājš. Likums ir skelets, bet vajag muskuļus, kas to skeletu darbina, bet muskuļos nav spēka. Muskuļi – tā ir policija.

DDD: Varbūt deputātam Segliņam vajadzētu atcelt tiesību normu, kas liedz policistiem streikot?

M.S.: Segliņš bija tas, kurš iestrādāja normu un ļāva tai iziet cauri, ka policistiem var būt arodbiedrības. Tas bija tāds kā pirmais solis.

DDD: Tad speriet nākamo!

M.S.: Es domāju, nav nekādu problēmu. Dzīve pierāda, ka bieži vien kādam sabiedrības slānim ar streiku palīdzību ir jārisina savas vajadzības. Tā notiek arī Francijā, Anglijā un citur. Ja, piemēram, metro vadītāji viendien neaiziet uz darbu, visi uzreiz viņus kaut kā sadzird un sāk kaut ko darīt.

DDD: Manuprāt, ja policisti sāktu streikot, tad viņus sadzirdētu ļoti ātri.

M.S.: Noteikti. Es tātad esmu izmēģinājis strādāt par izmeklētāju – tas ir tik morāli grūts darbs, ka grūti izteikt. Mēs šobrīd te sēžam, iedzeram kafiju, papļāpājam – normālā kabinetā, bet policists ikdienā komunicē ar sabiedrības “mēsliem” – zagļiem, izvarotājiem, slepkavām. Viņš redz asinis, pakārušos, izvarotos, sasistos, sakropļotos, un ziniet, tās nav tās pašas jaukākās izjūtas, bet beigās viņam par to iedod 200 latu... Aiziet mājās, tur sieva prasa: “Kur ir nauda, tu taču tik daudz strādā pa naktīm, kāda tam jēga?” Manuprāt, kārtīga izmeklētāja darbs nemaz nav novērtējams. Jālūdz Dievu, lai kāds tur ietu un strādātu! Es strādāju pusgadu un aizbraucu uz kādiem pieciem sešiem līķiem, un sapratu, ka to negribu, jo apzinājos, cik psiholoģiski grūts ir šis darbs. Tie līķi jau pēc tam pat sapņos rādās. Tad viena daļa policistu sāk dzert, viena daļa izmanto šo amatu, lai pelnītu citur – ir pistole, policista apliecība... Kāds nodzeras, kāds kļūst par nihilistu... Vienīgais glābiņš būs tad, ja viņiem maksās normālas, kārtīgas algas.

Mēs brīnāmies, kāpēc neatklāj ekonomiskos noziegumus. Tie ir miljoni! Vienkāršs puisis, kuram alga ir 200 – 250 lati, visa dzīve vēl priekšā, – pie viņa atnāk noziedznieks un saka: “Še tev tūkstotis...” Pēc divsimt latiem viņš tādu naudu nav redzējis, viņu taču var nopirkt pa kapeikām. Un mēs gribam, lai cilvēks izmeklētu miljonus vērtus noziegumus, maksājot viņam 200 latus?! Pretī sēž advokāti, kuriem maksā tūkstošus, kā arī datoristi, kas no bankām izmāna naudas, kuriem maksā desmitiem tūkstošus. Ko tas policistiņš ar saviem 200 latiem atklās? Pat, ja viņš pietuvosies atklāšanai, viņu gluži vienkārši nopirks. Nevar maksāt grašus un gribēt šausmīgu atdevi no policijas. Tā tas nenotiek!

DDD: Ko jūs pats paveicāt, lai situāciju uzlabotu, kad bijāt iekšlietu ministrs?

M.S.: Mani absolūti fascinēja šī pilnīgā neizpratne. Es izstāstu, kāpēc vajag pielikt naudu narkotiku apkarošanai. Visi sēž māj ar galvu un saka: nākošgad...

Bailes no līdzcilvēku nicinājuma

DDD: Par zināmā sabiedrības daļā valdošo uzskatu, ka čekas “maisus” nevajadzētu atvērt, jo tajos esošā informācija nav pilnīga, jūs esat izteicies, ka tad jau arī noķertos zagļus nevar sodīt, ja visi zagļi nav noķerti.

Mareks Segliņš: Jā, jo arguments, ka mūsu rīcībā nav visa kartotēka, man liekas muļķīgs. Mūsu rīcībā ne par vienu jautājumu nav visa informācija. Bieži mēs domājam, ka visu zinām, bet patiesībā tā tas nav. Nereti kaut ko nezinām pilnībā, tomēr tas neliedz šo jautājumu lemt. Piemēram, Latvijā ir Krimināllikums, kurš paredz, ka par zagšanu ir jāsēž cietumā. Vienlaikus nav šaubu, ka visi zagļi netiek noķerti. Nepamatota ir filozofija, ka, iekams mēs nevaram kaut ko paveikt simtprocentīgi, mēs nedarām neko. Tad jau neķersim nevienu zagli, slepkavu, nodokļu nemaksātāju un neliksim cietumā, jo visus nevaram noķert? Visas čekas kartiņas tik tiešām mūsu rīcībā nav un nekad nebūs. Ja ir tāds arguments, ka tad neko – tad metam tos maisus Daugavā?

Maskava nekad neuzskatīs par vajadzīgu mums kaut ko atdot. Tomēr tā, kas ir mūsu rīcībā, ir taisnība. Rodas jautājums, vai tad, ja mēs varam uzzināt pusi no taisnības, mēs to darām, vai nē? Man gan pašam liekas, ka tauta domā, ka ziņas, kuras tā uzzinās, būs kaut kādā mērā šokējošas. Pēc manā rīcībā esošas informācijas, tur tik tiešām atrodas sabiedrībā atzītas morālas autoritātes, zināmi mākslinieki, no kuriem liela daļa, vismaz vārdos, ir deklarējuši Latvijas, latviešu valodas aizstāvību, bet tagad var izrādīties – re kā, pats padomju laikā mierīgi rakstīja ziņojumus čekai. Es sajūtu, ka lielai sabiedrības daļai tādēļ arī negribas uzzināt šo patiesību, lai nebūtu sev jāuzdod lieki jautājumi, kuri neizbēgami radīsies.

Cilvēkiem bieži negribas domāt un analizēt. Manuprāt, ir muļķīgi arī visu neizvērtēt un nedomāt, kādēļ tā ir bijis. Es saprotu, ka bija kaut kāda sistēma: ja cilvēks gribēja padomju varas gados tikt pie dzīvokļa vai kaut vai reizi mūžā aizbraukt uz ārzemēm, tad bija šie spēles noteikumi – ir jāziņo, ja tev to palūdz darīt. Kādēļ tad tagad par to nerunāt? Runājam un stāstām, kā tas ir bijis, nevis tā vienkārši – neko negribam zināt, kuri un kāpēc “stučīja”.

Es nenosodu šos cilvēkus, jo nezinu, kā man pašam dzīve izvērstos, ja tajā laikā tiktu nostādīts līdzīgā situācijā. Tolaik biju pārlieku jauns. Tāpēc nosodīt var tie, kuri tad bija līdzvērtīgā situācijā, bet no “stučīšanas” atteicās. Tā bija briesmīga valsts, briesmīgs režīms. No viena vienīga TV kanāla 30 gadus tika “potēta” viena informācija, kas cilvēkus morāli sakropļoja.

DDD: Jūsuprāt, kādēļ Valsts prezidente ir noskaņota pret čekas “maisu” atvēršanu?

M.S.: Šeit ir dažādi skaidrojumi.

DDD: Jūs pat teicāt – kamēr mums būs tāda prezidente, šis likums par “maisu” atvēršanu netiks apstiprināts.

M.S.: Jā, jo prezidentes kundze ar savu rīcību, trīs reizes atdodot likumu Saeimai atpakaļ, nepārprotami ir parādījusi savu pozīciju un paudusi, ka to nemainīs.

DDD: Kādēļ viņa ir ieņēmusi šādu nostāju?

M.S.: Man nav pierādījumu, bet es esmu dzirdējis, ka ne jau pati Vaira Vīķe-Freiberga – bez šaubām viņa nav šajos “maisos” –, bet prezidentei pazīstami cilvēki gan tur varētu būt. Šis ir viens no apsvērumiem, kādēļ viņa nevēlas, ka sabiedrība varētu uzzināt par kādiem viņai tuviem cilvēkiem, kas atrodas šajos “maisos”. Otra versija, par ko runā Rīgā un Latvijā un ko esmu dzirdējis, ir tā, ka tomēr padomju laikos Vairai Vīķei-Freibergai, atbraucot uz Padomju Latviju, pārvietošanās režīms bija daudz labvēlīgāks nekā jebkuram citam rietumu latvietim. Tas pats bija, kad kāds aizbrauca uz Kanādu. Kā zināms, ja padomju cilvēks kādreiz tika uz ārzemēm, viņu tur vienmēr rūpīgi uzraudzīja un viņam bija jāpārvietojas pa rūpīgi noteiktiem maršrutiem – un, pasarg’ Dievs, tikties vēl ar kādiem rietumu latviešiem! Tomēr runā, ka pie tagadējās prezidentes kundzes cilvēki, kas ieradušies no Padomju Latvijas, varējuši brīvi ciemoties. Tas atšķīrās no tā, kā bija citiem. Ja tas atbilst patiesībai, tad rodas jautājums: kādēļ tā? Kādēļ uz Vairu Vīķi-Freibergu tika attiecināts cits režīms, kad viņa atradās Latvijā un kad kāds no Padomju Latvijas atradās ārvalstīs? Tas ir vienkāršs jautājums, ko var uzdot. Trešais variants, no kā baidās prezidente, varētu būt, ka, atverot šos “maisus”, sašķelsies sabiedrība. Viena latviešu daļa uzzinās, ka otra latviešu daļa ir viņus krāpusi un “stučījusi”. Varbūt kāds uzzinās, ka “stučījis” ir kāds labs draugs, darbabiedrs vai žurnālistu kolektīva biedrs. Vai sabiedrība no tā kļūs laimīgāka? Uzzinot patiesību, mēs ne vienmēr kļūstam laimīgāki. Kādreiz labprātāk cilvēks dzīvo tālāk laimīgs, ja viņš nezina patiesību. Tātad viena no versijām, ko prezidente pati ir stāstījusi, ka “maisu” atvēršana tikai šķels sabiedrību, bet sabiedrībai labāk ir būt vienotai.

DDD: Šādai attieksmei pēc taisnīguma principa nevar piekrist.

M.S.: Ar taisnīgumu šeit nav nekāda sakara. Taisnība vienmēr ir viena. Šeit runa ir par to, vai, uzzinot taisnību, cilvēks no tā kļūs laimīgāks?

DDD: Es tomēr gribētu zināt patiesību par saviem draugiem arī tad, ja tā ir gauži nepatīkama.

M.S.: Bet, ja jūs uzzinātu, ka kāds tuvs draugs vai darbabiedrs par jums iet sistemātiski ziņot Drošības policijai?

DDD: Jā, protams, es to gribētu zināt, ja tas tā būtu.

M.S.: Tomēr jūs laimīgāka nekļūtu, bet tajā brīdī sabēdātos, būtu vilšanās. Iedomājieties: jūs kādu uzskatāt par labu draugu, bet viņš par to, ko jūs savā starpā runājat, iet un ziņo...

DDD: Protams, vilšanās būtu neizbēgama, tomēr taisnību uzzināt ir labāk nekā dzīvot ilūzijās.

M.S.: Jā. Bet es tātad minēju trīs versijas, kuras esmu dzirdējis. Tomēr tas, ka mūsu rīcībā nav pilnas informācijas par “maisu” saturu, nav nekāds arguments, lai tos neatvērtu. Tad jau mēs vispār dzīvē neko nevaram darīt, jo nekad nav pilnīgas informācijas. Piemēram, arī par Irāku mums nebija pilnas informācijas, turklāt pēc tam izrādījās, ka tā bijusi melīga. Tomēr prezidentes kundze aicināja iet palīgā amerikāņiem, un vēl joprojām Irākā atrodas mūsu kontingents. Tad jau arī nevarēja šādu lēmumu pieņemt.

“Maisu” atvēršana biedē, ka par to saturu uzzinās līdzcilvēki. Drošības dienesti jau to zina tik un tā. Bet tie, kuri varētu būt “maisos”, protams, visvairāk baidās no savu līdzcilvēku nicinājuma. Tā kā es padomju laikos biju vēl tikai skolnieks, man nav izprotama tā motivācija, kādēļ cilvēki piekrita kļūt par “stukačiem”.

DDD: Acīmredzot cilvēkiem raksturīgā godkāre un karjerisms liek aizmirst augstākos principus un sirdsapziņu?

M.S.: Varbūt arī gluži vienkārši bailes.

Turpinājums sekos

Intervēja Līga Muzikante

"DDD"
Nr. 1(127)
2007.gada 19.janvāris - 1.februāris