Saruna ar 9.Saeimas deputātu Leopoldu Ozoliņu

– DDD: Šobrīd ir aktualizējusies “čekas maisu” tēma. Kādi ir jūsu plāni saistībā ar šo jautājumu?

– Leopolds Ozoliņš: Mani iedrošināja bijušā VDK priekšnieka vietnieka Jāņa Trubiņa teiktais, ka visas čekas kartītes ir autentiskas, nekādi viltojumi tur nevar būt. Tās ir apstiprinātas ar personu parakstiem. Un šīs kartītes nav anonīmas. Katrai personai ir dots segvārds. Tur ir arī teksts, ka cilvēks, kas šo kartīti paraksta, pats uzņemas atbildību. Tas nozīmē, ka šī persona zina, ka tā sadarbojas ar VDK un pieņem segvārdu. Nu ko vēl vairāk var pateikt? Jānis Trubiņš pirms neilga laika to arī apstiprināja TV raidījumā “De Facto” – lai lasītāji par to pārliecinās TV arhīvos. Par šīm tēmām zinātāji atklāti runā. Taču šobrīd ir kāda sabiedrības daļa, kas ļoti negrib šo publiskošanu. Ārzemēs laikrakstos jau bija pārpublicēts Lešinska saraksts – kādas 70 vai pat vairāk personas, kuras viņš uzrādīja kā cilvēkus, kuri ir sadarbojušies ar VDK sakarā ar Kultūras komitejas lietām. Tas vairāk ir kā atstāsts, taču kartiņas būtu tiešs pierādījums, kas atklātu jaunas lappuses vēsturē un rosinātu diskusijas.

Es nenoliedzu, ka cilvēki līdz kartiņu parakstīšanai nonāca pa dažādiem ceļiem. Man arī pašam trīs reizes ir bijusi darīšana ar čeku. Tas bija studiju laikos – kādā 1957. vai 1958. gadā, kad mani aicināja lasīt referātu un pazemot Latviju kā valsti. Uz sadarbību toreiz neaicināja, bet izteica priekšlikumu, ka es varētu uzstāties... Pret mani un maniem biedriem bija politiska lieta par dziesmu dziedāšanu mācību nometnē. Mēs tur dziedājām dažādas patriotiskas dziesmas, un mūs kāds nosūdzēja. Notika izmeklēšana un mūs uztaisīja par nacionālistiem. Beigās gan tikai atņēma stipendiju. Tas bija Hruščova “atkušņa” laikā, kad tika nosodīti Staļina noziegumi. Bet pāris reizes mani ir aicinājuši arī tieši uz sadarbošanos. Pēdējā reize bija vēl dažus gadus pirms Atmodas. Mani izsauca uz Medicīnas institūtu, uz atsevišķu kabinetu, kur sēdēja, tā saucamais, kurators un aicināja mani uz sadarbību, bet es atteicos. Es viņam paskaidroju savu atteikšanos, un man nekas nebija jāparaksta, es nekad arī neko neesmu ziņojis.

– DDD: Vai tas nozīmē, ka, ja cilvēks negribēja sadarboties, viņu nespieda uz to?

– L.O.: Vismaz kopš 1957.gada, kad man bija kāda saskare ar šo iestādi, cilvēks noteikti varēja atteikties. Pieļauju, ka neliela daļa ziņotāju bija arī tādi, kas pēc kara agrāk atgriezās no Sibīrijas. Varbūt tur kādu savervēja, tā teikt, pret iespēju atgriezties mājās, un lika parakstīt solījumu par sadarbību. Tāpēc, protams, šī katra lieta būs jāpēta un jāizvērtē, vai cilvēks ir, vai nav darījis sliktu, vai parakstījis papīrus tikai, lai, piemēram, atgrieztos ātrāk no izsūtījuma. Jā, bija gadījumi, kad cilvēkus spīdzināja, draudēja ar nāvessodu, lai viņi sadarbotos. Tādi gadījumi bija, bet līdz kādam 1953.gadam, Staļina nāvei, vēlāk šīs lietas tomēr notika labprātīgi.

Nezinu, vai ir kartiņa, piemēram, par Georgu Andrējevu, bet viņš ir atzinies, ka sadarbojies, lai iepazītos ar ārzemju ārstēšanas metodēm, aparatūru un ieviestu tās Latvijā. Tas bija cēls mērķis, un viņam ir piedots. Viņš ir ievēlēts pat Eiropas Parlamentā. Viņš ir arī daudz izdarījis okupācijas jautājumu aktualizēšanas un risināšanas ziņā.

– DDD: Kādēļ ir tik liela pretestība pret šo “maisu” atvēršanu?

– L.O.: Tāpēc, ka tur ir ierakstīti daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki. To atzina arī prezidente. Tāpēc arī viņa “met” atpakaļ visu, kas saistās ap šo lietu. Bet visus, kas runā par šīm tēmām un pārējo, kas skar latviešu tautas sūro likteni, klusina un aizliedz izteikties. Arī mani cenšas noklusināt. Tagad man vairs nav neviena intervija par šiem jautājumiem. Vienīgais izņēmums – laikraksts “DDD”, dažkārt ar mani grib runāt arī krievvalodīgā prese. Visiem pārējiem šīs tēmas ir pasludinātas par TABU. Traki... Cilvēki baidās runāt.

It kā ir noteikts, ka dzīvojam demokrātiskā valstī. Nezinu... Varbūt mums ir vajadzīga tāda policejiska valsts, kurā noklausās, vai vismaz ieraksta visas telefona sarunas, un vajadzības gadījumā tās arī atskaņo. No vienas puses jau labi, piemēram, tādas Jūrmalgeitas gadījumā šis ieraksts ļoti palīdzēja atmaskot neliešus. Lai gan tautai šis precedents nekādu īpašu mācību nedeva. Mazliet aizķēra Baķku un nedaudz atmaskoja TB/LNNK, Aināru, Andri, Milošu, utt. Tas arī bija labi. Bet, ja noklausās visas telefonsarunas... Tā kā šī ir telefonintervija, saprotu, ka arī mūs pašreiz ieraksta.

– DDD: Lai jau klausās. Varbūt kaut ko iemācīsies un paliks gudrāki. Mums nav, ko slēpt.

– L.O.: Tas gan taisnība! (smejas)

Pret mani vēršas arī tāpēc, ka es iestājos ne tikai par latviešu tautas izdzīvošanas jautājumiem, bet arī tāpēc, ka es aizstāvu kaut vai tās pašas Jūrmalas vērtības. Bet Jūrmalas vērtības visiem tiem partijas bosiem vai viņu kolēģiem – vilkiem – ir vajadzīgas, lai iznīcinātu, sapostītu visu dzīvo, skaisto – Latvijas ainavu. Tur taču runa ir par milzīgiem līdzekļiem un īpašumiem. Vara nomainījās, bet plēsoņas palika tās pašas un diktē pārējiem, kas jādara. Saeimas deputāti jau arī nav bandīti, viņi ir tikai bandinieki. Es arī esmu tikai bandinieks kāda, kurš bīda spēli, rokās. Tikai atšķirība, ka ir lietas, kurās es cenšos izteikt savu viedokli un rīkoties pēc saviem ieskatiem un sirdsapziņas, tāpēc viņi negrib un arī neļauj citiem manu loģiku uzklausīt. Jānis Trubiņš jau TV raidījumā neslēpa, ka čeka kontrolēja visu Atmodu.

– DDD: Žēl tikai, ka sabiedrība nezin kāpēc nespēj to saprast. Kas ir tie, kas “bīda spēli”?

– L.O.: Nezinu. Vērojiet notikumus Latvijā.

– DDD: TV3 jūs izteicāties, ka iesniegsit likumprojektu par VDK datu publiskošanu.

– L.O.: Jā, tas tiks darīts. Esmu pārliecināts, ka atradīšu arī atbalstītājus. Šis likums pavisam drīz tiks sniegts tieši tādā redakcijā, kā tagad tika nobalsots. Būs tāds pats, kā tas, ko prezidente atdeva atpakaļ. Mēs nemainīsim itin neko.

– DDD: Kādi ir Ārlietu komisijas plāni saistībā ar Latvijas – Krievijas robežlīgumu?

– L.O.: Ārlietu komisijai bija saruna ar Ārlietu ministru, un mēs runājām par šiem jautājumiem. Diemžēl konkrētu atbildi nesaņēmām. Taču runāts tika par to, ka bez atrunām šo līgumu parakstīt nevajadzētu. Es izteicu arī savu viedokli, ka būtu jāuzstāj, lai Krievija atzīst, ka tā ir piesavinājusies Abrenes apriņķi un paskaidro, kādā veidā tas notika, līdz ar to tiktu atrunāts arī jautājums par okupāciju. Arī 1920.gada Miera līgums ir saistošs. Šos faktus nedrīkst apiet vai noklusēt. Tikai pie to atzīšanas var parakstīt robežlīgumu. Mūsu tautai ir nodarīta liela pārestība.

– DDD: Latvija ir parlamentāra republika. Kā vērtējat to, ka daudzas lietas, apejot Saeimu, tiek risinātas Valsts prezidentes un Ministru prezidenta kabinetos.

– L.O.: Diemžēl tā ir, ka parlamenta loma Latvijā dažkārt tiek stipri noniecināta. Tā tas ir. Valdības pārstāvjiem ir arī, piemēram, lielākas algas un lielākas privilēģijas, jaunākas automašīnas, kas nav Saeimas deputātiem utt. Līdz ar to viņi laikam jūtas arī pārāki. Tie, kas nonāk pie varas, strauji kļūst iedomīgi, lielīgi un uzskata sevi par pārcilvēkiem. Un tā nu ministrijas brīžiem kļūst par smieklīgiem pakalpiņiem – piemēram, gadījumā ar žīdu kompensācijām un īpašumiem. Tā ir grūti izskaidrojama afēra ar Liepnieku priekšgalā. Starp citu, kur Liepnieks ir tagad? Vai kāda iestāde izmeklē, kāda bija viņa loma šajā afērā? Nē!

– DDD: Kāda ir koalīcijas nostāja robežlīguma sakarā? Vai tiek saprasts, ka šis jautājums ir ļoti svarīgs?

– L.O.: Es neesmu Koalīcijas padomes loceklis, tāpēc nevaru izteikties koalīcijas vārdā. Varu izteikties tikai par Ārlietu komisiju. Ministrs mūsu sarunā bija ļoti izvairīgs, taču arī neteica, ka likums tiks parakstīts bez ierunām. Ir, tā saucamie, slepenie varianti, par kuriem publiski nerunā. Es esmu tikai ierindas deputāts.

– DDD: Jūs esat tautas priekšstāvis, no kura daudz kas ir atkarīgs.

– L.O.: Tieši tā, taču, ja deputātu likteni izšķir blēži? Paskatieties, kas notiek ar mūsu vēlēšanu sistēmu?! Blēži var regulēt ko un kā grib – izsvītrot vienus kandidātus, citiem salikt plusus. Mūsu vēlēšanu sistēma ir tāda, ka tās ietvaros ir iespēja blēdīties. Un tas izšķir ne tikai katra deputāta likteni, bet arī visas tautas likteni.

– DDD: Mūsu laikrakstā jau pirms iepriekšējām vēlēšanām tika runāts par to, ka vēlēšanas notiek negodīgi.

– L.O.: Jā, jūs esat ļoti tuvu patiesībai.

Pierakstīja Ilze LIEPA

"DDD"
Nr. 1(127)
2007.gada 5.-18.janvāris