DDD: Sācies jaunais – 2007. gads. Jau ilggadējiem un uzticīgajiem laikraksta “DDD” lasītājiem pievienojušies daudz jauni lasītāji. Ko jūs viņiem un arī citiem latviešiem vēlētu? Kādi būtu ceļavārdi šim gadam?

Aivars Garda: Vispirms es visus sirsnīgi sveicu Jaunajā gadā! Vēlu visiem stipru veselību, veiksmi un panākumus. Protams, pateicos visiem, kuri izvēlējās mūsu avīzi. Tie, kas abonējuši laikrakstu “DDD” un regulāri to lasa, ir nostājušies to cilvēku pusē, kuri vēlas pozitīvas pārmaiņas Latvijā, kuri nav padevušies oficiālajai propagandai, kas ved mūsu tautu un valsti pretim iznīcībai. Tas attiecas gan uz jautājumiem par Abreni, gan dekolonizāciju. Mūsu lasītāji redz, ka vienīgi laikraksts “DDD” stāv un krīt par šiem jautājumiem, tas ir, taisnīguma atjaunošanu.

Jāsaprot, ka vienmēr tie, kuri nostājušies jaunu un pozitīvu pārmaiņu, taisnīguma pusē, ir skaitliskā mazākumā, kaut gan ļoti daudzi sirdīs jūt to pašu, ko mēs. Viņiem gluži vienkārši pietrūkst drosmes ikdienā atklāti izpaust un aizstāvēt savu pozīciju. Ikdienā viņos uzvar mietpilsoniskais acumirklīgais izdevīgums. Taču, lai notiktu pārmaiņas, idejai jāstāv augstāk par ikdienas rūpēm. Domāju, ka tie, kuri abonēja laikrakstu “DDD”, Dieva priekšā noteikti nav zaudētāji, gluži pretēji – viņi ir uzvarētāji. Mēs turamies pretim valdošajai sistēmai, tiem masu medijiem, kas ved mūsu tautu uz degradāciju un turpmāku izviršanu jeb deģenerāciju.

DDD: Gadu mijā izskan dažādu ekspertu, speciālistu, valsts amatpersonu prognozes, kāds būs 2007.gads. Ko, jūsuprāt, šis gads nesīs latviešu tautai? Kam mums jābūt gataviem – uzvarām, zaudējumiem, nodevībām?

A.G.: Mums jābūt gataviem lielām cīņām, kā jau tas bijis visos iepriekšējos gados. Protams, gaidāmas arī nodevības, jo ikvienai cīņai par taisnīgumu blakus perinās nodevība. Jāatceras, ka nodot var tikai paši tuvākie. Arī mēs, Latvijas Nacionālās frontes vadība un laikraksta “DDD” veidotāji, esam pieredzējuši nodevību no sev tuviem cilvēkiem. Kā to parāda vēsturisko personu piemēri, tā tas ir bijis vienmēr.

DDD: Kādiem būtu jābūt latviešiem, lai pasargātu savu tautu no vēsturiski neatgriezeniskiem zaudējumiem, piemēram, jautājumā par robežlīgumu ar Krieviju un Abrenes un sešu pagastu atgūšanu?

A.G.: Satversmes veidotāji un 1920.gada Miera līguma slēdzēji bijuši apbrīnojami gudri un tālredzīgi. Mums stingri jāturas pie šajos dokumentos teiktā un nekas nav jāmaina. Mums, latviešiem, aktīvāk jāparāda sava neapmierinātība ar Saeimu, valdību un prezidenti, kura vēlas nodot mūsu tautas svētākās intereses, lai piepildītu savas šā mirkļa savtīgās vēlmes. Piemēram, Tautas partijas vai kādas citas partijas biznesa plāni ar Krieviju nevar būt par pamatu, lai Latvija atteiktos no savas teritorijas.

DDD: Jānovēl, lai 2007.gadā beidzot pamostos Ģenerālprokuratūras sirdsapziņa – lai tautas un valsts interešu nodevēji tiktu laikus apturēti un sodīti!

A.G.: Ģenerālprokurors Maizītis, cik atceros, no ievēlēšanas brīža vienmēr bijis brašs, kad vajadzēja uzraudzīt mūsu darbību, nodot mūs gan Satversmes aizsardzības birojam, gan pēc tam Drošības policijai. Nezin kādēļ vienlaikus viņš bezdarbībā noskatās, piemēram, kā mūsu valsts augstākās amatpersonas, aicinot graut valsts teritoriālo vienotību, pārkāpj Krimināllikuma 83.pantu. Ja Ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdētājs kā amatpersonas baidās nosodīt prezidentes patvaļīgo rosīšanos, tad būtu protestējuši vismaz kā privātpersonas!

Starp citu, klusē arī Satversmes aizsardzības birojs, kaut gan tā nosaukumā ietverts šīs drošības iestādes galvenais uzdevums – aizsargāt Satversmi. Ja būtu savādāk, tad “Latvijas ceļam”, kas faktiski dibināja šo biroju un deva tam nosaukumu, vajadzēja nodēvēt to, piemēram, par Spiegu ķeršanas biroju. Tādā gadījumā tagadējie SAB darbinieki varētu mums atrakstīties: “Atvainojiet, mūsu uzdevums ir ķert spiegus, nevis novērst noziedzīgus Satversmes pārkāpumus.” SAB tagadējais uzdevums ir nepieļaut Satversmes pārkāpumus un valsts nodevību. Protams, tas prasa drosmi. Iedomājieties, cik vīrišķīgam būtu jābūt ģenerālim Kažociņam, lai viņš tagad stingri un nelokāmi pateiktu, ka nepieļaus nekādus Satversmes pārkāpumus un valsts interešu nodevību. SAB strādā pietiekami daudz citu godīgu darbinieku, kuriem vajadzētu parādīt drosmi. Protams, saprotu, ko viņiem nozīmētu nostāties pret savu priekšniecību, bet kādam tas ir jāatklāj, ka valsts augstākās amatpersonas pārkāpj Satversmi.

Esmu arī izbrīnīts par to, kādas valsts amatpersonas saņem pielaidi valsts noslēpumiem. Piemēram, palasot Vairas Vīķes-Freibergas biogrāfiju, pat Satversmes aizsardzības birojā nestrādājošam cilvēkam rodas šaubas par viņas uzticamību. Arī augstā amatā esošais deputāts, bijušais Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš intervijā neslēpj, ka prezidentei padomju gados bijusi, ja tā var teikt, interesanta sadarbība ar tā laika darboņiem. Kā pielaidi valsts noslēpumiem var saņemt Kalvītis, Šķēle un Krasts, kuri, būdami premjeri, gatavojās atdot Abreni?! Var jau teikt, ka tauta deputātus ievēlēja, bet partijas vēlētājus var apmuļķot un veiksmīgi dara to. Tādā gadījumā Satversmes aizsardzības birojam vajadzētu pateikt, ka, lai arī tauta savus pārstāvjus ir ievēlējusi, pielaidi valsts noslēpumiem viņiem nevar dot, jo viņi sava labuma dēļ ir gatavi nodot ne tikai Dzimteni, bet arī savu tēvu un māti pārdot par grašiem. Par NATO noslēpumiem vispār nav ko runāt. Ja cilvēkiem, kuri gatavi pārdot savu Dzimteni, ir pielaide valsts un NATO noslēpumiem, tad par kādiem noslēpumiem te vispār ir runa?!

DDD: Varbūt viņu nodevīgās darbības arī ir tas noslēpums, kuru citiem nedrīkst izpaust?

A.G.: (ar smaidu) Zinu, ka es esmu izpaudis tikai vienu valsts noslēpumu, – ka dažas valsts amatpersonas ir muļķi.

DDD: Ir vēl viens noslēpums, ko atklājāt – to, ka nepilsoņi patiesībā ir okupanti.

A.G.: (ar smaidu) Jā, jums taisnība. Pat Drošības policija to nezināja, ka okupanti ir nomaskējušies zem pseidonīma “nepilsoņi”.

DDD: Gadu mijā tautu tradicionāli uzrunāja valsts augstākās amatpersonas. Vai jūs šīs runas aizkustināja? Vai jūs sadzirdējāt to, kas latviešiem šobrīd ir vissvarīgākais?

A.G.: Klausoties tādus valsts vadītājus – gan Vairu Vīķi-Freibergu, gan Aigaru Kalvīti, kas labākajā gadījumā atbilst vidēja lieluma namu pārvaldes priekšnieka līmenim, nav jēgas gaidīt kaut ko vērā ņemamu. Tās bija tukšas un tautai neko nenozīmējošas runas, tādēļ es pat neuzskatu par vajadzību tās komentēt. Īsti valsts vadītāji šobrīd no tautas prasītu varonību ikdienas dzīvē taisnīguma aizstāvēšanā. Tas jāprasa no visiem: no Ģenerālprokurora, no Satversmes aizsardzības biroja darbiniekiem, no policistiem, no slaucējām, no sētniekiem – no visiem, visiem. Bez varonības mēs zaudēsim visu! Protams, nevis izslauktā piena un saslaucīto putekļu daudzuma ziņā, bet taisnīguma atjaunošanā – to es gribēju vēlreiz un īpaši uzsvērt.

Laimīgu un varonīgu Jauno gadu!

Pierakstīja Liene Apine

"DDD"
Nr. 1(127)
2007.gada 5.-18.janvāris