Turpinājums
no iepriekšējā numura

Šīs kultūras būves varbūt ir tikai finansiālais aspekts, bet tā aizsegā tiek realizēta arī konkrēta ideoloģija.

– DDD: Ideoloģisko spiedienu tik tiešām nevar nejust. Jo praktiski neviens no valdības locekļiem nav reaģējis uz Krievijas prezidenta Putina, kopš 2000.gada vairākkārtīgi izteiktajiem aicinājumiem tautiešiem atgriezties dzimtenē. Latvijā ir palikuši ļoti daudz okupantu, kurus neapmierina dzīve šajā zemē. Tauta gaida aktīvu atbalstu no Saeimas puses okupācijas seku mazināšanā un novēršanā.

– I.R.: Lai tā reakcionārākā daļa brauc, es viņiem to tīri cilvēcīgi novēlu, jo, atgriežoties Krievijā, viņi tur justos savas dvēseles komfortā, starp savējiem.

Šo neapmierināto cilvēku būtu krietni mazāk, ja viss šis varas un naudas ritenis Latvijā nebūtu tik negodīgi aizgriezies. Mēs neesam plaukstoša, cerīga Eiropas valsts, ja skatās statistiku, kur tik visur mēs neesam absolūti pēdēja vietā. Ja mēs būtu kaut cik labklājības valsts, arī problēmas ar cittautībniekiem būtu atrisinātas daudz savādāk. Turklāt, arī politiskās partijas ne tikai izdzīvo, bet arī veģetē uz šo jautājumu bāzes. Kreisajām partijām ir izdevīgi saglabāt šādu gan sociālu, gan politisku nesakārtotību valstī. Kamēr tas tā ir, pastāv arī viņu potenciālais elektorāts, kas par viņiem balso.

Mani uztrauc, ka naturalizāciju var pirkt par naudu, mani uztrauc, ka šajā procesā ir tik daudz negodīguma. Tas ir akmens mūsu pašu lauciņā. Vienīgais cilvēks, kuru tu vari tā īsteni uzlabot un padarīt labāku, esi tu pats. Tas pats attiecas arī uz tautu. Cinisms, naudas fetišs prevalē pāri visām pārējām cilvēciskajām vērtībām. Viss šis laiks kultivē tikai vienīgo, absolūto vērtību – šis ir laiks, kad ir tikai viena reliģija un tā ir nauda!

Eiropa acīm redzami noveco, ir pilnīgi skaidrs arī pēc mūsu demogrāfiskā koka, ka pēdējo 15 gadu laikā ir piedzimuši mazāk bērni, nekā kara gados. Jau tagad ir skaidrs, ka katram no šiem bērniem būs jāuztur vismaz divi pensijas vecuma cilvēki un, Dievs vien zina, kas vēl maksās šos astronomiskos valsts kredītus, tai skaitā, kultūrā iestrādātos. Mani šie projekti patiešām no sirds iepriecinātu, ja vien kāds pateiktu, kur mēs dabūsim tam līdzekļus. Ir pētījumi, ka manai paaudzei, cilvēkiem, kam tagad ir ap 50 gadiem, nav absolūti nekāda pamata cerēt uz pensijām. Vienīgais, uz ko mēs, piecdesmitgadnieki un jaunāki varam, cerēt, ka šis pensijas vecuma limits visu laiku tiks paaugstināts, līdz ar to katrs atbilstoši savām spējām un novecošanas tempiem varēsim bezgalīgi ilgi piedalīties darba tirgū, darot aizvien zemākas un zemākas kvalifikācijas darbus.

– DDD: Sociālās problēmas ir tikai viens no kopainas aspektiem, bet, ja tver situāciju dziļumā, tad atkal jāpievēršas atzinumam, ka, ja pamatnācija savā zemē ir zem 75%, tad tauta vairs neattīstās, tieši tāpēc mēs iestājamies par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju, lai neļautu latviešu tautai aiziet bojā. Ir jāatjauno normāla etniskā proporcija. Visas jūsu minētās problēmas ir sekas tam, ka tauta vairs neattīstās. Patreizējos apstākļos nav vairs ne atjaunotnes, ne perspektīvas. Labklājība un attīstība ir laicīga ilūzija.

Tiem, kam šeit nav labi, ir jābrauc projām, jāveic dekolonizācija/ repatriācija.

– I.R.: Jā, mūsu tautas ķermenis ir metastāziski slims visdažādākajos veidos. Jūsu teiktā kontekstā gribu piebilst, ka mani arī ļoti satrauc tas, kāpēc tik daudz latviešu jaunieši aizbrauc prom no Latvijas, kāpēc daudzi arī perspektīvā neplāno atgriezties Latvijā, kāpēc šobrīd lielai daļai mūsu sabiedrības Latvijas vēsture un citas svētas lietas vairs neizsaka pilnīgi neko? Domāju, ka risinājums slēpjas mūsos pašos, ja kāds tūlīt uztaisītu ķirurģisku griezienu un visi sveštautieši pēkšņi vienā rītā aizbrauktu, mūsu problēmas neatrisinātos. Jāsāk visupirms ir ar savu apziņu, domāšanu, vērtībām, tad atrisināsies arī citas problēmas. Visupirms mums, pašiem latviešiem, ir jāapzinās sava piederība šai valstij, Latvijai. Bet mums diemžēl nav valstiskas apziņas, mēs esam tendēti domāt tikai par sevi, nevis savu tautu.

Mans tēvs tika iesaukts Latviešu leģionā. Šogad 8.maijā, braucot uz Lestenes kapiem, es viņam jautāju, vai viņš jūtas labāk kā pirms 61 gada, zinot, ka tajā laikā viņam karš beidzās 21 gada vecumā Berlīnē. Latviešu zēni, atceroties 1940.gada zvērības, vairākas dienas slēpās metro līnijā pazemē un gribēja nošauties, jo labāk nošauties pašam, nekā nonākt sarkanarmiešu rokās, kuri tevi spīdzinās, kropļos un darīs sazin ko. Un, ziniet, ko viņš man atbildēja? Viņš teica, ka toreiz viņam nebija neviena cerība un nekāda pamata kaut vienai domai, ka viss varētu beigties labi. Tajā brīdī sapratu, ka tēvs man devis ārkārtīgi gaišu cerību. Mana šī brīža izjūta par Latviju tā racionāli, analītiski domājot, ir visai bezcerīga. Mēs esam iestrēguši starp bezgalīgo nabadzību un grandiozu korporatīvu un koruptīvu līdzekļu šķērdēšanu. Daudzi vairs nedomā par savu līdzcilvēku, tautu un valsti. Es neredzu nevienu loģisku ceļu, kā to visu vērst par labu. Es klausījos, ko saka mans tēvs un domāju, ka arī tad, kad it kā vairs nav nekādu ilūziju vai ceļa, tomēr pastāv iespēja, ka viss beigsies labi.

– DDD: Kā vērtējat valdības histēriju pēdējo gadu 16.martos, it īpaši šā gada izgājienu ar Brīvības pieminekļa slēgšanu un neskaitāmajiem arestiem?

– I.R.: Jā... vēlreiz citēšu Ievu Zoli, viņa to ir pateikusi skaudri un precīzi. "...meli, blefošana, iztapība, liekulība, bailes un pašpazemošanās, kas nebeidzas un nebeidzas, man liek kaunēties par savu valsti un tās politiķiem. Vai nebūtu pienācis laiks skaļi pateikt, ka mēs neesam brīva, tiesiska un demokrātiska republika, bet okupēta (un ir vienalga de jure vai de facto, politiski, ekonomiski vai garīgi) valsts. Tad 16.marta notikumi, kad par notikumu izvēršas centieni par varītēm novērst uzmanību no notikuma, būtu, mazākais, saprotami, kaut arī sāpīgi. To nu tiešām neviens, (ne)valdot saviļņojuma asaras tautas manifestācijās vai sagaidot neatkarības balsojumu, nevarēja iedomāties, ka 2006.gadā gribēsies kaukt no aizvainojuma. Tie tūkstoši, kas leģiona rindās savas cīņas veltīja Latvijas brīvībai, bija pelnījuši savu bērnu un mazbērnu aizstāvību, nevis nodevību."

Un viena no šī laika perversijām ir tā... ziniet, kāpēc es šogad 16.martā, būdama Lestenē, neuzkāpu pie pieminekļa un neko neteicu, par ko pēc tam uzrakstīja “Latvijas Avīze”, ka “...Rībena stāvēja pūlī” – pirmkārt, es nestāvēju pūlī, es stāvēju savas tautas vidū, otrkārt, es neko neteicu tikai tādēļ, ka arī būt par latvieti, būt par patriotu dažam labam jau ir kļuvis par darbu, par ko tiek saņemta nauda. Es tur neuzkāpu tikai tādēļ, lai kāds neiedomātos, ka es priekšvēlēšanu periodā sev vācu pozitīvos punktus... Šobrīd ir apgānīti visi ideāli un visas svētās lietas piedalās tirgū, nekas vairs netiek turēts godā: ne tēvs, ne māte, ne Tēvzeme, nekas no tā, kas normālam cilvēkam būtu svēts. Man ir organiska nepieciešamība šajā liekulības tirgū nepiedalīties.

– DDD: Tik tiešām valda liekulības tirgus. 9.maijā okupanti ar Staļina bildēm dzerstās un ārdās pie Uzvaras pieminekļa, bet latviešus 16.martā arestē par to, ka viņiem rokās ir ziedi. Šajā sakarā jāpiebilst, ka ir bijis attaisnojošs tiesas spriedums par to, ka 16.martā notikušais mūsu arests ir bijis nelikumīgs.

– I.R.: Bet, kā to atspoguļoja prese? Tik ar nelielu piebildi! Redzot notiekošo, man mēdiju videi vairs nav nekādas uzticības. Tāpat es neņemtos arī apgalvot, ka mēs dzīvojam demokrātiskā un tiesiskā valstī. Es nekad neesmu lielījusies ar saviem amatiem, taču, ja Latvijas Republikas Saeimas Prezidija loceklim nav iespēja paust savas domas masu saziņas līdzekļos, tad par ko te var būt runa? Es esmu presē un mēdijos visumā ignorēts cilvēks. Ja man nav šādu iespēju izteikties, tad par kādām iespējām var cerēt un domāt vienkāršs ierindas cilvēks?

– DDD: Arī man, jau manā vecumā un ar manu pieredzi nav vairs ticības ne demokrātijai, ne tiesu sistēmas taisnīgumam. Pret LNF, arī mani personīgi ir ierosinātas absurdas krimināllietas, kuru ietvaros tiek liegtas visas iespējas mums aizstāvēt savas tiesības, kas jau tieši norāda uz tiesu sistēmas beztiesiskumu un tendenciozu negodīgumu.

– I.R.: Neesmu tik ļoti šiem jautājumiem sekojusi līdzi, bet varu saprast jūsu nostāju. Krievvalodīgā prese brīžiem ļoti nekaunīgi kāpj pāri tai robežai, aiz kuras jau sākas nacionālā naida kurināšana. Lietas var ļoti pretrunīgi interpretēt un vērtēt. Tajā pat laikā ne jau lielākajās latviešu avīzēs mēs sastapsimies ar tikpat radikālu lietu novērtējumu, un, tik cik esmu lasījusi jūsu avīzi, visā visumā neko likumu pārkāpjošu vai aizskarošu neesmu pamanījusi. Publiskajā telpā “DDD” ir pretspars radikālajam un asajam viedoklim krievvalodīgajā presē.

Lai sniegtu argumentētāku vērtējumu, man būtu vairāk un dziļāk jāseko līdzi visiem preses izdevumiem.

– DDD: Jā, līdz tiesas lēmumam pēc likuma mēs esam uzskatāmi par nevainīgiem, taču Prezidijs ar Ūdres gādību, ir jau izteicis spriedumu “DDD” un atņēmis akreditācijas.

– I.R.: Mani, kaut arī esmu Prezidija locekle, diemžēl neviens nav iepazīstinājis ar šim faktiem. Taču es tam pievērsīšu uzmanību.

– DDD: Vai valsts prezidente drīkstēja represēto apvienības biedriem parādīt žestu ar pirkstu pie deniņiem par to, ka viņi tai pārmeta par Brīvības pieminekļa slēgšanu 16.martā? Vai tā ir valsts vadītāja cienīga rīcība?

– I.R.: Es domāju, ka tur nav, ko komentēt. Ikviens politiķis, ārsts, sociālais darbinieks, pārdevēja, ikviens, kurš strādā ar cilvēkiem saprot, ka ir jābūt gatavam uzklausīt cilvēku dažādus viedokļus un domas. Šajā gadījumā prezidentei bija jābūt stabilizatoram, situācijas mierinātājam, nevis... Tā bija tik neveiksmīga epizode, ka nav pat komentējama.

Sarunu pierakstīja Ilze LIEPA

"DDD"

Nr.14(114)
2006.gada 7.-20.jūlijs