Operāciju “Žabotinskis” vada Zviedrijā dibinātā pretrunīgi vērtētā kristiešu organizācija “Dzīvības Vārds” (“Livets Ord”), un tās mērķis ir veicināt Austrumeiropas žīdu izceļošanu uz Izraēlu, apmaksājot aviobiļešu un citus transporta izdevumus, naktsmītnes, palīdzot nokārtot vajadzīgos dokumentus, kā arī izplatot informāciju par izceļošanas iespējām un projekta piedāvāto palīdzību. Jautāsit, kāds gan ir zviedru organizācijas motīvs sekmēt bijušās Padomju Savienības žīdu pārcelšanos uz dzīvi Izraēlā? Paradoksāli, bet iemesls ir gandrīz fanātiska mīlestība pret žīdu tautu, uzskats, ka žīdu tauta ir Dieva izredzēta un īpaša, to pamatojot ar Bībeles Vecās Derības citātiem. Turklāt Vecās Derības pravieši, viņuprāt, ir paredzējuši, ka, tuvojoties pasaules galam, žīdu tauta raudādama atgriezīsies Palestīnā gan no Ziemeļiem (Ziemeļos no Izraēlas atrodas Maskava), gan no Rietumiem (šīs idejas piekritēji uzskata , ka ar to domāta Amerika). It sevišķi jau tā saucamajās harizmātiskajās kristiešu draudzēs (arī Ļedjajeva “Jaunajā Paaudzē” un citās “amerikāņu stila” sektās) ir izplatīta “mesiāniskā jūdaisma” ideja – uzskats, ka žīdu tauta ir izredzēta un īpaša, kristietības sludināšana žīdiem (par “mesiāniskajiem jūdaistiem” sauc žīdus, kuri ir atzinuši Kristu, tomēr saglabā jūdaismam raksturīgo žīdu tautas augstākā stāvokļa apziņu un tradīcijas), kā arī milzīga labvēlība pret žīdiem tikai viņu tautības dēļ. Arī Latvijā ir vairāki tūkstoši kristiešu no jaunajām reliģiskajām organizācijām, kuri par lielu laimi un Dieva svētību uzskata pakalpot žīdam, sludināt evaņģēliju žīdam vai, lai cik kuriozi neizklausītos, līdzināties žīdam. Iespējams, šī raksta lasītājam mute paliek vaļā, kaut ko tādu lasot, bet tā tiešām ir realitāte arī Latvijā. Latvijas Kristīgajā Radio vairākus gadus skanēja pat īpašs radio raidījums, kas sludināja žīdu tautas īpašo lomu (neatkarīgi no tā, vai viņi ir kristieši, vai kaut pat ateisti). Latviešu meitenes un puiši draudzē “Prieka Vēsts” regulāri uzstājas ar jauniem žīdu tautas deju priekšnesumiem vai stilistiskiem to atdarinājumiem, kā arī īpašā cieņā ir žīdu tautas mūzika. Neizpaliek arī kolektīva grēku nožēlošana Dievam par latviešu “noziegumiem” pret žīdu tautu, turklāt ar to domāts ne vien latviešiem pierakstītais mīts par “žīdu šaušanu”, bet pat anekdošu stāstīšana par žīdiem. Par armēņu radio, par igauņiem un čukčiem latvieši jokot drīkst, bet par žīdiem – tas ir grēks!

Par mesiāniskā jūdaisma milzīgo izplatību pasaulē un Latvijā varētu rakstīt daudz, bet atgriezīsimies pie operācijas “Žabotinskis”. Lai arī kāds būtu zviedru harizmātiskās draudzes vadmotīvs, veltot lielas pūles un naudas līdzekļus žīdu izceļošanas sekmēšanai, tas ir labs piemērs tam, ka šāda veida emigrāciju ir iespējams stimulēt. Latvijā aktuālākais jautājums, bez šaubām, ir civilokupantu dekolonizācija – okupācijas seku novēršana, par ko atbildību nes PSRS mantiniece Krievija. Ja salīdzinām dekolonizācijas ideju ar operāciju “Žabotinskis”, jāsaka, ka Latvijas civilokupantu dekolonizācija uz Krieviju ir pat vieglāk veicama nekā zviedru vīzija par žīdu pārcelšanos no Krievijas uz Izraēlu.

Pirmkārt, pārcelties no Krievijas uz tik dārgu zemi kā Izraēla daudziem Krievijas žīdiem ir neizdevīgi. Savukārt, Latvijas kolonisti, pārdodot savus dārgos Rīgas dzīvokļus, ko tie saņēma, ierodoties šeit okupācijas laikā, Krievijā varētu nopirkt dzīvokli ne vien sev, bet vēl dažam labam radiniekam, un dzīvot bez finansiālām raizēm. Tāpat arī Latvijas pensija Krievijas apstākļos ir daudz vērtīgāka, nekā dzīvojot Latvijā.

Otrkārt, Izraēlas žīdi ir ļoti nelabvēlīgi noskaņoti pret no bijušās PSRS iebraukušajiem krieviski runājošajiem žīdiem, neuzskatot tos par patiesiem žīdiem. Turklāt, lai iegūtu Izraēlas pilsonību un pilnvērtīgi iekļautos sabiedrības dzīvē, ir jāapgūst ivrits, kas diez vai ir tā vieglākā no valodām. Turpretim Latvijas krievvalodīgie par savām mājām var dēvēt ne vien Krieviju, bet visu bijušo “plašo dzimteni”, rusifikācijas dēļ krieviskā mentalitāte, kultūra un valoda tur joprojām ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Treškārt, Austrumeiropas žīdus Izraēlā var uzskatīt par lēto darbaspēku, salīdzinājumā ar vietējiem žīdiem, kas rada spriedzi sakarā ar konkurenci darba tirgū, iebraukušo žīdu nostādīšanu zemākā sociālajā slānī. Bet kādu attieksmi redzam Krievijā? Kaļiņingradas gubernators Booss, tieši pretēji, aicina vismaz miljonu Baltijas krievu strādāt Kaļiņingradā par pienācīgu atalgojumu un saņemt dzīvokli bez maksas. Arī pats Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins nesen ir pavēlējis sākt īstenot detalizētu programmu krievu repatriācijai uz Krieviju – to spiež darīt demogrāfijas situācija šajā lielvalstī.

Un tomēr operācija “Žabotinskis”, neskatoties uz daudziem nelabvēlīgajiem priekšnosacījumiem, jau ir spējusi no saziedotiem līdzekļiem apmaksāt septiņu tūkstošu bijušās PSRS žīdu pārcelšanos uz dzīvi Izraēlā. Cik gan lielāki panākumi būtu līdzīgam Latvijas projektam, izmantojot veiksmīgos nosacījumus Latvijas dekolonizācijas īstenošanai! Esmu pārliecināts, ka dekolonizācijas projekta realizācijai ir vajadzīgs tikai sākotnējs stimuls, finansiāls un morāls atbalsts no Latvijas un Krievijas, varbūt arī no Eiropas Savienības un ASV. Pēc tam, redzot pirmos projekta augļus, ideju veikli pārņemtu uzņēmēji. Kā zināms, brīvā tirgus mežonīgie likumi dažkārt ir sekmīgāki par jebkādiem politiķu lēmumiem – peļņa, ko gūtu transporta un ceļojumu firmas, būvniecības sektors, nekustamā īpašuma aģentūras, būtu gana spēcīgs stimuls, lai radītu pragmatisku ieinteresētību kolonistu izceļošanai. Un, lai gan Jakovs Pliners kliegtu, siekalām šļakstot, ka “latviešu fašisti uzsākuši neģēlīgu akciju”, esmu pārliecināts, ka par spīti Latvijas nīdēju propagandai daļa kolonistu tik un tā izrādītu interesi par šādu projektu. Bet, ja Jakovs labi uzvedīsies un atzīs, ka kolonistiem laiks braukt mājās, varētu to pat nosaukt par operāciju “Pliners”.

Mārtiņš KĀLIS

"DDD"
Nr. 22(122)
2006.gada 10.-23.novembris