Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru GARDU

DDD: Vēlēšanu rezultāti tiem, kuri pirms vēlēšanām bija pārliecināti, ka vēlētāju uzticību un simpātijas var iegūt ar apņemšanos risināt nacionālās problēmas, liek domāt, ka nacionālisms nevienam nav vajadzīgs. Vai, jūsuprāt, tā patiešām ir?

Aivars Garda: Protams, ka tā nav. Tie cilvēki, kuri tā saka, vēl dzīvo ilūzijās, ka vēlēšanas tā saucamajā demokrātiskajā Rietumu sabiedrībā notiek godīgi – tā, kā to iedomājās vēlētāji, kuri aicina apvienoties visus nacionālos spēkus un startēt vēlēšanās ar vienu sarakstu. Ja tā notikšot, tad gan cilvēki par mums balsošot. Jā, esmu pārliecināts, ka cilvēki patiešām arī balsotu, tikai tās balsis līdz mums vienkārši nenonāktu, jo parādi komandē tie, kas skaita balsis. Šo patiesību, kuru balsotāji zina, viņi nez kādēļ tomēr negrib atzīt.

Rietumu pasaule, Eiropas Savienība šobrīd noliedz nacionālismu, tāpēc ar propagandas palīdzību, kas ir pilnīgā viņu kontrolē, novērš cilvēku uzmanību no šiem jautājumiem. Visi masu informācijas līdzekļi strādā sistēmas ietvaros, bet tās interesēs ir nepieļaut nacionālismu. Tā kā balsotāji pēc savas dabas ir diezgan vienaldzīgi un bailīgi, viņiem ļoti viegli iestāsta, ka nacionālisms nav pieprasīts. Nacionālistus neaicina uz televīziju un radio, tādējādi radot iespaidu, ka viņu vispār nav. Balsotājs tam arī notic. Ja viss notiktu godīgi, ja nacionālismam ļautu ieiet masu informācijas līdzekļos – televīzijā un radio, ja par to rakstītu ne tikai “DDD”, bet arī citi laikraksti, tad nacionālisma uzvaras gājiens būtu gluži vienkārši neapturams visā Eiropā un pasaulē. Pie varas esošie to nevēlas pieļaut, tādēļ viņi no mums tā baidās. Kādēļ viņi cenšas par katru cenu mūs notiesāt? Tādēļ, ka viņiem ir bail. Esmu pārliecināts, ka ar visu to propagandu, kas bija šajās vēlēšanās, par nacionālisma idejām nobalsoja daudz vairāk, nekā tika uzrādīts.

DDD: Tātad vēlēšanu rezultāti mērķtiecīgi tika veidoti tā, lai tiktu sagrauta cilvēku pārliecība, ka nacionālisms atdzimst un ir ļoti nepieciešams Latvijas uzplaukumam? Pat sistēmas jeb pseidonacionālistu tēvzemiešu iekļūšanu Saeimā izskaidro ar viņu gudro atteikšanos no nacionālajām idejām un pievēršanos sociālo jautājumu risināšanai.

A.G.: Protams, ka vēlēšanu rezultāti ir tendenciozi. Ar to vien, ka masu informācijas līdzekļos sludina, ka nacionālisms nav vajadzīgs un pat kaitīgs, tauta tiek noskaņota pret to. Nacionālisma cīņa ar valdošo sistēmu nenotiek uz vienlīdzīgiem noteikumiem. Atcerēsimies kaut vai Nila Muižnieka teikto attiecībā uz mums: “Mēs par viņiem runāsim, bet viņiem runāt neļausim.” Vai tā ir demokrātija? Nē, tā ir anti-demokrātija, bet visi “lielie demokrāti”, tādi kā jau pieminētais Muižnieks, Streips, Brands-Kehre un citi, to atbalsta.

DDD: Saprotu, ka pie varas partijām nepiederošie, ārpus sistēmas esošie nacionālisti tiek pilnībā ignorēti un pakļauti represijām, bet kā jūs skaidrotu to, kas notika ar Aleksandru Kiršteinu? Šobrīd gan vēl nav zināmi oficiālie vēlēšanu rezultāti, taču jau tagad skaidrs, ka viņš, pat kandidēdams no ZZS saraksta, nav guvis pārliecinošu uzvaru.

A.G.: Par Aleksandru Kiršteinu varu pateikt, ka, pateicoties tieši viņa un arī jūsu, Liene, darbībai Saeimā, Tautas partija guva uzvaru pēdējās pašvaldību vēlēšanās, jo daudzi nacionāli noskaņoti vēlētāji balsoja par šo partiju, domādami, ka Tautas partija ir nostājusies uz pareizā nacionālisma ceļa. Tā ka, piemēram, Andris Ārgalis ir vēl daudz mums parādā, jo bez mūsu darbības viņš Rīgas vicemēra posteni nebūtu redzējis kā savas ausis. Arī tagad nacionālā ideja ZZS faktiski ieveda Saeimā ar tik lielu vietu skaitu. Pateicoties tieši Aleksandram Kiršteinam un Visvaldim Lācim, par ZZS Rīgā nobalsoja divreiz vairāk cilvēku, nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Iznāk, ka Aleksandrs Kiršteins savāca balsis ZZS, bet ar viņu pašu izrīkojās tā, kā sistēmai vajadzēja. Visiem bija iespēja LNT sižetā redzēt, kā tiek vilkti krustiņi un izsvītroti nevēlamie deputātu kandidāti. Lai varai tik neērtais Aleksandrs Kiršteins netiktu Saeimā, lai nacionālā ideja kā tāda tiktu diskreditēta, atlika tikai salikt vairāk plusiņus, piemēram, Ščerbatiham un vēl kādiem citiem. Tas ir vienkārši izdarāms. Lai kādu no saraksta svītrotu, arī nav jāpieliek lielas pūles. Tas, kas notika Kubuļos, notika arī citur. Tās ir manas domas par to, kas patiesībā notika ar Aleksandru Kiršteinu. Es, protams, to nevaru pierādīt. Zinu, ka tautai manus vārdus par vēlēšanu viltojumiem pasniedz kā muļķīgu izrunāšanos – kas gan ir Aivars Garda. Ja to pateiktu Vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, tad tas jau būtu bīstami. Tā būtu valsts noslēpuma atklāšana par to, kā pie varas esošie krāpj vēlētājus.

DDD: Ne velti Cimdars, komentējot sižetu par vēlēšanu rezultātu viltošanu Kubuļos, īpaši uzsvēra, lai cilvēki nemēģina šo gadījumu vispārināt, lai nedomā, ka tā notiek arī citos vēlēšanu iecirkņos.

A.G.: Lai viņam kaut kur uz balkona nejauši neiekostu bite un viņš nepārveltos pāri balkona malai, Cimdaram tas bija jāsaka. Iedomājieties, kas notiktu, ja par vēlēšanu rezultātu viltošanu tautai pateiktu, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga vai Kalvītis. Kāda būtu reakcija uz valsts amatpersonu vārdiem: “Jā, mēs zinām par vēlēšanu rezultātu viltošanu. Dārgie vēlētāji, tā tas notiek katrās vēlēšanās”? Manuprāt, varētu notikt svētīgi nemieri – tauta sadusmotos par to, ka tā tiek mānīta.

Lasītājiem jāsaprot, ka Latvijā un Rietumeiropā politikā sfēras ir sadalītas, gluži tāpat kā ekonomikā. Piemēram, lai tagad konkurētu ar RIMI, vajadzīgs milzīgs kapitāls un gatavība cīnīties uz dzīvību un nāvi, jo neviens negaida jaunu konkurentu ar atplestām rokām. Protams, jūs jau varat uzstādīt nelielu galdiņu un mēģināt pārdot savu preci, bet dabūsit tikai grašus. Arī politikā ir tāpat – bez naudas uzvaru iegūt nav iespējams.

DDD: Reizēm nākas dzirdēt tādas domas, ka LNF un “DDD” cīņa par okupācijas seku likvidēšanu ir ļoti pareiza un nepieciešama, bet nevajag par to skaļi runāt, jo vārdi “deokupācija”, “dekolonizācija” un “deboļševizācija” esot tik spēcīgi, ka atbaida atbalstītājus. Vajagot runāt, piemēram, par sociālajām problēmām, bet okupācijas sekas vienkārši jālikvidē.

A.G.: Tiem, kuri to saka Latvijas Nacionālajai frontei, es ieteiktu to pateikt prezidentei, valdībai un Saeimai, jo viņi vienīgie var nerunāt, bet darīt. Valdība var nelietot vārdus “deokupācija” un “dekolonizācija”, bet kolonistus mierīgi izraidīt no Latvijas. Mums, kas nav pie varas, tādu iespēju nav. Lai tie, kuri mums teic, ka nevajag runāt, vajag darīt, paši pamēģina – lai aizved okupantu līdz Zilupei, un ar kāju pa dibenu. Tā tad arī būs darīšana. Mēs gribam ar tautas palīdzību piespiest varu izdarīt to likumīgi – pieņemot likumu par dekolonizāciju vai repatriāciju. Vismaz es nevaru iedomāties, kā vēl varētu izpausties darīšana šajā jautājumā. Citādi es to uzskatu par tukšu vāvuļošanu, kas apliecina šo cilvēku bailes un vājumu.

DDD: Vispirms vajagot apvienot latviešus, un tad bez liekas runāšanas notikšot Latvijas deokupācija un dekolonizācija. Šobrīd mūsu skaļā runāšana gluži vienkārši bailīgākos atgrūž no šīs idejas.

A.G.: Ja tie, kuri tā mums saka, sevi uzskata par tik gudriem un domā, ka mēs darām kaut ko aplamu, tad, lai viņi nodibina slepenu organizāciju, par kuru nezinās ne Drošības policija, ne SAB, lai apbraukā visus latviešus, pa klusam apvieno un kaut ko dara. Mēs nepieņemam tādus muļķīgus aizrādījumus, jo runāšana par lietu ir arī darbība. Tukša muldēšana nav darbība, bet aicināšana valsts varu un tautu pildīt valsts likumus un katra pilsoņa svētākos pienākumus ir darbība.

DDD: Vai jūs piekristu apgalvojumam, ka, lai latviešus apvienotu, jāizvirza nevis ideja par okupācijas seku likvidēšanu, bet jāizvēlas kāds ekonomisks, visiem pieņemams mērķis, piemēram, vidējās algas palielināšana?

A.G.: Tautu var apvienot tikai augstākās idejas. Sociāla ideja nav nekāda ideja. Tie ir tikai centieni labāk paēst un ērtāk dzīvot. Materiālā labklājība nekad nav uzskatīta par ideju, kuras dēļ tautas ir cēlušās un parādījušas gatavību mirt par savu Tēvzemi. Cita lieta, ja ar sociālo ideju saprot kapitālistiskās iekārtas nomaiņu uz kooperatīvo iekārtu. Tad tā ir ideja, kurai vērts kalpot ar visu sirdi un dvēseli, kā arī atdot par to dzīvību – gluži tāpat kā par Tēvzemes atbrīvošanu no kolonistiem. Sociālo apstākļu uzlabošana kapitālisma apstākļos nav nekāda ideja, jo tā tieši aizkavē taisnīgas iekārtas nodibināšanu. Ar runāšanu par nepieciešamību risināt sociālos jautājumus var tikt Saeimā, bet tas ir arī viss. Jūs domājat, ka tēvzemieši, kuri ar apņemšanos atrisināt sociālās problēmas tika Saeimā, strādās pie nacionālajiem jautājumiem?

DDD: Baķka jau uzreiz pēc vēlēšanām pateica, ka doma par Pilsonības likuma grozījumiem būs jāatmet.

A.G.: Tas pierāda, ka tā ir bailīgu cilvēciņu muļķīga spriedelēšana.

DDD: Bet ko darīt, ja cilvēku apziņa nav izaugusi, lai saprastu, ka okupācijas seku likvidēšana ir vissvarīgākais jautājums?

A.G.: Nepiekrītu, ka cilvēki nesaprot. Ikvienam latvietim, kurš dzīvo Latvijā, zemapziņā ir doma, cik labi būtu, ja kādu rītu pamostos un ieraudzītu, ka okupanti ir prom. Tātad būtībā latvieši jau ir vienoti ap Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas ideju – vajadzīga tikai komanda no augšas, jo pašdarbībai, revolūcijai tauta patiešām nav nobriedusi. Tādēļ mūsu uzdevums ir piespiest varu darīt to, kas vajadzīgs. Varu galvot, ja Kalvītis un Vaira Vīķe-Freiberga jau ar rītdienu sāktu risināt repatriācijas jautājumu un teiktu, ka mums vajag atbrīvoties no okupantiem, visi kā viens viņus atbalstītu. Paskatieties, kas tagad notiek Krievijā. Putins tikai deva mājienu par gruzīniem, bet tautas vairākums it kā to vien bija gaidījis. Gruzīnus dzen ārā no Krievijas, kaut gan viņi nekad Krieviju ar varu nav okupējuši. Arī latviešiem ir sakrājies liels naids pret kolonistiem, tāpēc, ja vara negrib, lai vienu brīdi latviešiem un citu tautību likumīgajiem pilsoņiem tas būtu “līdz kaklam”, jāsāk likumīga repatriācija. Mūsu problēma ir tā, ka vara nevēlas atjaunot taisnīgumu. Pacelt no apakšas tautu revolūcijai ir ļoti grūts uzdevums, bet, ja to dara ķeizars, viss ir iespējams.

DDD: Ko jūs vēlētu tiem, kuri izvirzīja nacionālo jautājumu risināšanu priekšplānā, bet Saeimā netika?

A.G.: Novēlu viņiem nemest plinti krūmos un strādāt. Kad iepriekšējās Saeimas vēlēšanās startējām no Latviešu partijas saraksta, mani ļoti nepatīkami pārsteidza Aivars Saliņš, kurš tobrīd bija šīs partijas priekšsēdētājs. Pēc neveiksmes vēlēšanām viņam pilnībā zuda interese par nacionālajiem jautājumiem. Tas nozīmē, ka viņam galvenais bija tikt Saeimā, nevis kaut ko reāli izdarīt latviešu tautas labā. Rīgas domes vēlēšanās viņš aizgāja pie Žuravļova vadītās apvienības “Dzimtene”, bet šajās Saeimas vēlēšanās sabrāļojās ar Ušakovu un Rubiku. Atgriežoties pie jūsu jautājuma, vēlos teikt, lai katra organizācija meklē savu ceļu – Latvijas Nacionālā fronte nevienam neko neuzspiež. Varu tikai aicināt: “Dariet kā mēs, dariet labāk par mums!”

DDD: Kādēļ pie varas esošie baidās no nacionālisma un tik izmisīgi cenšas nepieļaut tā atdzimšanu?

A.G.: Nacionālisma trūkums rada jukas. Pašreiz Rietumeiropa, Amerika dzīvo jukās, ko viņi paši sauc par kārtību un mieru. Nacionālisms visu saliktu pa plauktiņiem un ļoti lielā mērā atjaunotu taisnīgumu, tādējādi darītu galu jukām, ko to atbalstītāji maldīgi uzskata par kārtību.

DDD: Bet vai nacionālisms ir savienojams ar ekonomisko labklājību, vai arī tautai ir jāizvēlas – dzīvot nacionālā vai ekonomiski attīstītā valstī?

A.G.: Protams, ka nacionālisma un ekonomiskā labklājība ir savienojama. Padomāsim, kādēļ izskan tādi absurdi apgalvojumi, ka tas nav iespējams? To saka tie, kuri baidās no nacionālisma. Viņi biedē cilvēkus, sakot, ka ekonomiskās izaugsmes nebūs, ja uzvarēs nacionālisms. Kādu brīdi tā varētu arī būt, jo visa nauda ir nacionālisma pretinieku rokās. Ja kāds mēģina tomēr saglabāt savu nacionālo identitāti, momentāni tiek realizētas ekonomiskās blokādes. Tas notiek ar Irānu, kura kā nacionāla valsts taisa atombumbu. Taču kas tur slikts? Amerikai taču jau ir bumba, arī Izraēlai esot iedoti atomieroči. Kāpēc tad Irānai un Ziemeļkorejai nevar būt tādi ieroči? Es uzskatu, ka šīs valstis, no savu nacionālo interešu viedokļa raugoties, rīkojas pareizi, jo tikai tad, kad tām būs atomieroči, ASV viņas cienīs un respektēs.

Nacionālisms visu saliktu pa plauktiņiem, bet cīņas periods starp juku jeb tā saucamās pastāvošās kārtības atbalstītājiem un jaunās kārtības ieviesējiem būtu ekonomiski ļoti grūts. Bet bez šādas cīņas diemžēl nekas nemainīsies, jo šaubos, vai ES un Amerika labprātīgi piekristu pārmaiņām.

DDD: Tātad apgalvojums, ka jāizvēlas starp nacionālismu vai ekonomisko labklājību, ir populistisks un demagoģisks, un cilvēkiem nevajadzētu tam lētticīgi noticēt?

A.G.: Protams. Būtu apmēram kā tad, kad Ļeņins uztaisīja revolūciju – būtu blokāde. Tāda blokāde visu laiku ir Kubā, bet tā tomēr turas. Var jau rādīt uz Kubu ar pirkstiem un teikt, ka viņi slikti dzīvo, bet tā ir viņu izvēle, un, otrkārt, viņi nemaz tik slikti nedzīvo, ja jau tik ļoti mīl savu vadoni.