Saruna ar Amerikā dzīvojošu latvieti Artūru Pormali, kurš 1971.gadā uz Rietumiem izveda Eduarda Berklava un viņa domubiedru parakstīto “17 Latvijas komunistu vēstuli”, kas tikusi ievietota apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs un vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos.

– Artūrs Pormalis: Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 1968.gadā, nedomājot, ko citi par to domā. Redziet, rietumniekos bija slikts iespaids par tiem, kuri brauca uz Latviju, jo valdīja uzskats, ka tie ir sarkano līdzskrējēji, kuri vēlas iztapt okupantiem. Mani tas neatturēja, jo bija pienākums pret tuviniekiem – no Sibīrijas bija atgriezušies māte un brālis Jānis. Šeit radās kontakts ar cilvēkiem, kuri bija neapmierināti ar padomju varu.

1971.gadā ar mana brāļa palīdzību Berklava domubiedri sazinājās ar mani un piedāvāja izvest uz ārzemēm kādus dokumentus. Toreiz nezināju, kas tie par dokumentiem, tomēr piekritu, bet ar vienu noteikumu, ka tie man tiek nodoti tā, lai es neredzu, kas to izdara, jo, ja gadījumā čeka mani noķer, es nevarētu nevienu nodot. Biju ieplānojis iet uz Sporta pili, kur notika hokeja spēle. Norunājām, ka tur man no mugurpuses dokumentus ieliks kabatā. Manas sievas brālēns strādāja Sporta pilī, un pēc trešā zvana mūs ielaida partijas ložā. Tā sanāca, ka ar visiem pretpadomju papīriem sēdēju valdības ložā. Vēstule bija rakstīta uz plāna zīdpapīra. Dodoties uz lidostu, nopirku rozes. Ap kātiem vispirms aptinu dokumentus un tiem apkārt maisiņu ar ūdeni, lai gadījumā, ja kāds mani aiztur, varētu viegli iznīcināt vēstuli, gluži vienkārši stingri saspiežot un saslapinot papīru. Par laimi, neviens mani neaizturēja. Iekāpu lidmašīnā, puķes uzdāvināju meitenēm no apkalpojošā personāla, bet vēstuli neskartu aizvedu uz Ameriku. Es nepratu krievu valodu, bet ar brāļu Trapānu un Ulda Ģērmaņa gādību tā tika pārtulkota dažādās valodās. Tikai tad uzzināju, ka tā bija Eduarda Berklava un viņa domubiedru “17 Latvijas komunistu vēstule” – protests pret Latvijas pārkrievošanu. Vēstule tika pārtulkota un publiskota – vispirms Zviedrijā, tad arī citur. No Čikāgas izplatījām ziņu, ka vēstuli izvešanai no Latvijas iedevis Arvīds Pelše, jo uz Rīgu braucu vienā grupā ar viņa brāli, kurš bija Daugavas Vanagu priekšnieks. Dažus gadus vēlāk, kad Lešinskis aizlaidās uz Rietumiem, man bija iespēja ar viņu personīgi runāt. Viņš man apliecināja, ka ļoti ātri viņus sasniegusi ziņa, ka 17 komunistu vēstuli iedevis Arvīds Pelše. Tikai kādu gadu vēlāk esot izdevies noskaidrot, kurš patiesībā aizvedis vēstuli uz ārzemēm.

– DDD: Tātad jūs nemaz nezinājāt, kas rakstīts dokumentā, kuru piekritāt izvest no Latvijas?

– A.P.: Nē, jo, kā jau teicu, neprotu krievu valodu. Zināju tikai, ka tā ir kaut kāda protesta vēstule, ko vajadzētu aizvest uz Rietumiem un tur publicēt.

– DDD: Pirms 9.Saeimas vēlēšanām tika aktualizēts jautājums par čekas maisu atvēršanu. Daudzus ļoti nepatīkami pārsteidza prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas reakcija un pretošanās deputātu vēlmei publiskot kartotēkas. Kā jūs to skaidrotu?

– A.P.: Es varētu izskaidrot, kādēļ prezidente tā rīkojas, jo man ir fotokopijas no kartotēkas, bet nevaru visu stāstīt.

– DDD: Kāda tad ir prezidentes ieinteresētība noslēpt šajā žurnālā atrodamo informāciju?

– A.P.: Diemžēl tagad to nevaru atklāt. Saprotu Latvijas sabiedrības negatīvo noskaņojumu pret viņu, jo šobrīd viņa jums kaitē. Taču nekur nav teikts, ka kādreiz viņa varētu arī palīdzēt.

– DDD: Lešinskis ir rakstījis, ka Kanādā latviešu organizāciju, piemēram, “Dardedze” izveidē līdzdarbojušies arī padomju drošības dienesti.

– A.P.: Par to nav nekādu šaubu! Krievu izlūkdienesti vienmēr ir izmantojuši nacionālās tendences savu mērķu sasniegšanai. Neko vairāk par šo organizāciju nezinu, tādēļ nevaru komentēt.

– DDD: Vai Vaira Vīķe-Freiberga arī darbojās kādā no šādām organizācijām?

– A.P.: Prezidente trimdā bija ļoti darbīga. Zinu, ka daudzi viņai brūk virsū par pašreizējo nostāju.

– DDD: Ja prezidente nepauž un neaizstāv tautas intereses, vēlmi likvidēt okupācijas sekas, tautai ir vai nav tiesības viņai pārmest?

– A.P.: Protams, ir tiesības. Ziniet, es piekrītu jums vairāk, nekā jums liekas. Vienīgais, jūsu darbības veids, manuprāt, nav īsti pareizs. Protams, nevaru būt objektīvs savā vērtējumā, jo man nav zināmi visi apstākļi. Tad jau varētu pārmest Berklavam, ka viņš bija komunists, bet nevaru būt pārliecināts, ka tajos apstākļos es rīkotos citādi. Viņš bija jauns un ar savu pārliecību. Ir tāds teiciens: “Kas jaunībā nav bijis sociķis, tam nav sirds, bet tam, kurš vecumdienās ir sociķis, nav prāta.”

– DDD: Kas, jūsuprāt, ir nepareizs mūsu rīcībā?

– A.P.: Jums ir asas šķautnes. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa tautas domā tāpat kā jūs, bet jūsu šķautņainums viņus atbaida.

– DDD: Ar šķautņainumu jūs laikam domājat radikālismu jeb pamatīgumu, ko šis vārds patiesībā nozīmē. Jā, LNF un “DDD” ir pamatīga savā rīcībā un uzskatos. Mēs ar to lepojamies, jo redzam, pie kā novedusi noapaļotā mīkstmiesība – latviešu tauta ir kļuvusi neizlēmīga, gatava klanīties un izpildīt katra caurskrējēja “rekomendācijas”. Kas tad ir labāk?

– A.P.: Jums ir pilnīga taisnība, ka ar līšanu nekas nav sasniedzams. Patiesībā jūs vēl esat mēreni salīdzinājumā ar to, ko es domāju.

– DDD: Vai piekrītat, ka tad, ja LNF 2002.gadā nebūtu pievērsusi uzmanību jautājumam par deokupāciju un dekolonizāciju, šodien par to vispār neviens nerunātu?

– A.P.: Tā tas ir. Tas, kas notiek pasaulē, rada bažas, vai pēc gadiem piecdesmit tāda Latvija vispār būs. Varbūt šeit būs visādi citādi, tikai ne latvieši. Izmaiņām ir globāls raksturs, tādēļ nezinu, vai to var mainīt. Tiešām nezinu. Nu, kādēļ tie cilvēki, kuri domā tāpat kā jūs, neseko jums? Jūsu uzstādījums un argumenti ir pieņemami, bet cilvēki neseko...

– DDD: Pūlis neseko, bet vai tas būtu prātīgi – izdabāt pūļa vēlmēm? Latvieši ir apbrīnojami pacietīgi un savu revolucionāru dabu parāda tikai ārkārtējās un kritiskās situācijās. Varbūt mēs vēl par labu dzīvojam?

– A.P.: Kādreizējie nemiernieki, karotāji ir aizklīduši. 15. un 19.divīzijas cilvēki ir atrauti no Latvijas.

– DDD: 2002.gadā apgāds “Vieda” izdeva grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”. Saņēmām lielu pretestību, likās, ka Rietumu degradācija pilnībā jau pārņēmusi arī Latviju. Taču pagāja pieci gadi, un sabiedrības reakcija uz homoseksuālisma propagandu un demonstrēšanos ielās ir spēcīga. Ko tas pierāda? Tikai to, ka radikālās jeb pamatīgās un taisnīgās domas nes augļus, un tauta tām seko.

– A.P.: Jums atkal taisnība. Kārlis Streips, manuprāt, bija gluži vienkārši traks savās aktivitātēs pret jums. Tagad, šķiet, viņš ir nedaudz nomierinājies. Savā laikā ar Kārļa tēvu kopā darbojos Republikāņu partijā. Kārļa Streipa vecāki bija ļoti nelaimīgi par sava dēla rīcību, – viņš Čikāgā darbojās homoseksuālistu organizācijā un par plānoto gājienu izdeva vairāku lapu avīzi arī latviešu valodā, un izdalīja latviešu sabiedrībā. Viņa vecākiem bija kauns. Es nevaru saprast, kā cilvēks pie skaidra prāta var vispār ar tādām lietām nodarboties.

– DDD: Kārlis Streips jau nav vienīgais, kurš atbraucis no ārzemēm uz Latviju un mēģina cilvēkiem jaukt prātus ar ekstrēmām liberālisma idejām. To dara arī Nils Muižnieks, Ilze Brands-Kehre, Ojārs Kalniņš un citi.

– A.P.: Viena daļa no tiem, kas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, savās mītnes zemēs gluži vienkārši ieņēma ļoti zemu stāvokli sabiedrībā, bija nekam nederīgi ļautiņi. Kāds mans paziņa atbrauca uz Latviju ne tikai tādēļ, ka stipri mīlēja Tēvzemi, bet gan tādēļ, ka Amerikā viņam nebija izdevies iegūt labu finansiālu nodrošinājumu. Viņš saņēma pensiju tūkstots dolāru apmērā, kas Amerikā nav nekas – ar tādu naudu jāpiesakās nabagmājā. Savukārt Latvijā tā ir liela nauda, par kuru var dzīvot kā kungs. Personīgi nepazīstu Nilu Muižnieku, bet varu tikai iedomāties, ka viņš bez kādas kritikas uzņēmis visas idejas, ko viņam pameta. Amerikā ir daudz tādu, kuri staigā saplēstās džinsu biksēs, kas maksā daudz dārgāk par parastajām. Viņi ir laimīgi ar tādām biksēm, jo arī viņu dvēseles ir saplēstas un sarobotas. Arī Nila Muižnieka gara pasaule, manuprāt, ir vienos caurumos. Es vispār vairs nesaprotu, kas pasaulē notiek. Piemēram, par māksliniekiem tagad sauc pilnīgus diletantus, kuri paņem vecu lupatu, piesit to ar naglu un notraipa ar dažiem krāsas pleķiem. Tā, lūk, esot atklāsme. Es tādus “mākslas darbus” tālāk par mēslu kasti nenestu.

– DDD: Tad jau sanāk, ka šie “eksperti” atbrauca tikai savas karjeras dēļ.

– A.P.: Viņi ir karjeristi tajā mazajā prāta lauciņā, ko Dieviņš viņiem devis. Gudri un spējīgi cilvēki jau nebrauc uz Latviju, jo viņiem Amerikā ir nopietnas karjeras.

– DDD: Vai jūs piekrītat, ka vietējo latviešu negatīvā attieksme pret trimdas latviešiem, kuri uzdevušies par demokrātijas nesējiem, ir pamatota?

– A.P.: Noteikti. Jūs, tēlaini izsakoties, dabūjāt sev uz kakla ļoti daudz pelavu, jo graudi palika otrpus okeānam.

– DDD: Šīs pelavas, kā jūs tēlaini nosaucāt uz Latviju atbraukušos rietumu latviešus, radušās cildinātās Rietumu demokrātijas apstākļos. Ja tāds ir demokrātijas produkts, atvainojiet, Latvijai tā nav vajadzīga.

– A.P.: Jums patiešām taisnība – mūsdienu demokrātija ir bīstama, tā ir sapuvusi, jo nespēj dot tautai labumu. Katrs ir personīgi finansiāli ieinteresēts, tādēļ rauj tikai uz savu pusi. Neviens nedomā par tautas kopējo labumu. Būtu normāli, ja deputātus varētu atsaukt, jo tad amatpersonas, ja ne no laba prāta, tad tomēr apstākļu spiestas, rūpētos par vēlētāju interesēm. Pasaules globalizācijas process degradē cilvēkus un pilnīgi maina viņu mentalitāti. Amerikā, piemēram, cilvēki zaudē darbu tikai tādēļ, ka tas tiek sūtīts uz Indiju un Ķīnu. Rezultātā izveidojas situācija, ka gadījumā, ja telefonaparātam ir kādi bojājumi, tad vietējie – amerikāņi nespēj palīdzēt. Tā vietā mani savieno ar meistariem Indijā, kuri ir kompetenti un var paskaidrot, kas jādara, lai novērstu kļūmi. Amerikā ražošana ir pilnībā iznīcināta, un tur neko vairs nevar labot.

– DDD: Vai tiešām cilvēki ar to samierinās?

– A.P.: Tas ir nepareizs tonis – teikt, ka jūs neapmierina pastāvošā kārtība. Tāpat nav pieņemts atklāti parādīt nepatiku pret imigrantiem. Katru dienu Amerikā ierodas simtiem tūkstošu imigrantu, bet policija nedrīkst viņus aizturēt, jo tas, lūk, būšot viņu tiesību aizskārums. To paveikusi mākslīgi radītā sabiedriskā doma, kas tagad pārņem arī Eiropu.

– DDD: Kas tad veido šo aplamo sabiedrisko domu, ja patiesībā cilvēkiem nepatīk imigranti?

– A.P.: Patiešām, grūti atrast cilvēkus, kuri atbalstītu Amerikas imigrācijas politiku. Tas pats šobrīd ir ar karu Irākā – ja sākumā amerikāņi apmātībā to atbalstīja, tad tagad grūti vairs atrast kādu, kurš piekristu Buša politikai.

– DDD: Ja Amerikā parādītos kāds, kurš, līdzīgi kā Latvijā Aivars Garda, atļautos atklāti nosodīt un aicinātu mainīt imigrācijas politiku, vai sabiedrība viņu atbalstītu?

– A.P.: Sirdīs noteikti, bet atklāti – nē. Kādēļ? Tādēļ, ka ikviens baidītos zaudēt savu mīksto un ienesīgo vietiņu. Cilvēku domāšana tiek ievirzīta jau no skolas gadiem. Piemēram, ja es sarunā ar savu mazdēlu melnādaino nosauktu par nēģeri, viņš man aizrādītu, ka tā nedrīkst runāt. Tāda ir tā sabiedriskā doma.

– DDD: Mēs cīnāmies pret šādu sabiedrisko domu, tādēļ arī nepatīkam, bet mēs nemainīsimies tikai tādēļ, lai izpatiktu pūlim.

Pierakstīja Liene Apine.