DDD: Kopš Latvijā uz dzīvi ir apmetušies kolonisti, nevar neievērot, ka viņi ļoti nemīl latviešus. Jūsuprāt, kādēļ tas tā ir?

Aivars Garda: Kolonists ir varmāka pret apspiesto tautu. Tādēļ arī neviens kolonists nemīl kolonizēto tautu, kuru viņš ir apspiedis. Šajā gadījumā PSRS kolonisti un viņu pēcteči ir varmākas pret latviešu, būtībā pret visu Latvijas tautu – pret visiem Latvijas likumīgajiem pilsoņiem, kas tādi bija līdz 1940.gada 17.jūnijam saskaņā ar 1920.gada Miera līgumu, un viņu pēcnācējiem. Tas ir varmākas naids pret upuri, jo upuris ir viņa varmācības liecinieks. Tādēļ jebkurš okupants, kolonists vēlas iznīcināt kolonizēto tautu. Piemēram, Amerikas kolonizatori indiāņus gluži vienkārši izšāva. Viņu devīze bija: “Labs indiānis ir beigts indiānis.” Arī mēs esam dzirdējuši no kolonistiem teicienus, ka “katrs beigts latvietis ir kā iestādīts koks: tādēļ apzaļosim Latviju”. Nereti varmāka, piemēram, izvarotājs savu upuri nogalina, jo tas ir viņa nozieguma aculiecinieks.

DDD: Tomēr valstij ir, tā saucamā, integrācijas, nevis Latvijas tautas “piebeigšanas” vai “izšaušanas” programma.

A.G.: Integrācija šeit nav iespējama. Realitātē kolonisti latviešus nevis izšauj, bet ar savu klātbūtni gluži vienkārši iznīcina kā tautu. Ja valsts tā turpinās, latviešu tautas vairs nebūs.

Vienlaikus kolonisti kā varmākas mūsu priekšā tēlo cietējus. Protams, ja visa oficiālā starptautiskā doma būtu viņu pusē, tad viņiem šādus “jēriņus” tēlot nevajadzētu: varētu tik tiešām savus upurus apšaut kā indiāņus. Bet tā kā ir tikuši radīti kaut kādi spēles noteikumi, latviešus tiešā veidā tik vienkārši piebeigt nedrīkst, toties ir atļauts viņus iznīcināt kā tautu, liekot pakļauties kolonistu vajadzībām. Tādēļ kolonisti iestājas par savām “varmākas tiesībām”, izliekas par cietējiem un dusmojas, ka upuris pats labprātīgi pietiekami ātri nebeidzas nost. Viņi klaigā: upuris nez ko atļaujas! Bet mūsu varnešiem, politiķiem, augstākajām valsts amatpersonām viss vienalga, jo interese ir tikai par savu pašlabumu un bagātību pavairošanu. Tas, ka tauta un kultūra iet postā, viņus neinteresē. Tādēļ varmākas spēj labi sadarboties ar varas pārstāvjiem, kuri paši arī faktiski ir kļuvuši par varmākām pret savu tautu.

DDD: Esmu novērojusi, ka kolonisti nīst un nicina pilnīgi visu, kas saistīts ar latviešu kultūru. Ikdienā neredzu cieņas izrādīšanu pat pret latviešu valodu. Kolonistu acīs latvieši nav kultūrtauta, kuru viņi gribētu iemīlēt un tai līdzināties. Vai pie šīs situācijas izveidošanās ir vainīgi arī paši latvieši?

A.G.: Ja okupantiem, kolonistiem pakļaujas, viņi savu upuri nicina. Iepriekš jau “DDD” ir bijis rakstīts, ka agrā jaunībā, skolas gados man kā latvietim bieži notika kautiņi ar okupantiem nacionālu motīvu dēļ. Sākumā okupanti ir ļoti bravūrīgi un pašapzinīgi. Turklāt, ja latvietis izturas pret viņiem rātni un pazemīgi, viņi pat nesitīs. Tad izdodas pat sava veida draudzība – protams, uz okupantu, nevis latviešu noteikumiem. Bet tiklīdz tu neļauj sev “kāpt uz galvas”, tā viņi dusmojas un kļūst nikni, sakot: “Kas tu tāds kverplis, letiņš, esi? Tu vēl pīkstēsi?” Es parasti ar tādiem nekauņām tiku galā vienkārši: tiešā nozīmē vienam otram iedevu pa zobiem un pavaicāju, vai vēl kāds grib. Pēc redzētā okupantu vidū labprātīgo parasti atradās maz, un viņi sāka cienīt mani kā savu pretinieku. Protams, viņi mani nīda tik un tā, toties nenicināja, jo zināja, ka es gluži vienkārši sadošu viņiem “pa purnu” par augstprātīgo attieksmi pret latviešiem.

Manā bērnībā starp latviešiem tāpat bija gļēvuļi. Protams, arī okupanti ir gļēvi – viņi drosmīgi kļūst tikai barā. Okupanti ir arī bļaustīgāki, latvieši – klusāki un no okupantu saceltā trokšņa baidās. Bet mans princips bija: ja prasās pa purnu, tad viņam arī jādod. Citādi viņš tevi ne tikai nīst, bet sāk arī nicināt. Bet ja tu viņam iedod “pa purnu”, tad vismaz nicinājums pāriet.

Es, protams, tagad neaicinu tiešā nozīmē fiziski sadot “pa purnu” okupantiem un kolonistiem. Tomēr latviešiem ikdienā ir jāaudzina savs raksturs.

DDD: Par to esam jau daudz rakstījuši, tomēr panākumi vēl nav saskatāmi, tādēļ būtu jāatkārto. Kā latvieši var panākt, lai kolonisti viņus nenicina?

A.G.: Ļoti vienkārši – latviešiem ir jādod “pa purnu” kolonistiem nevis fiziski, bet morāli. Proti, ņemsim vērā, ka ierēdņi pārsvarā ir latvieši. Ierēdnim nav jārunā okupantu valodā. Ja okupants kādā valsts iestādē negrib runāt valsts valodā, ierēdnim nevajag viņam atbildēt, bet gan “pasūtīt”: lai staigā!

DDD: Bet, ko lai dara, ja latvietim ir bail? Viņš padomā: ja nu okupants atnāk un pasūdzas priekšniecībai.

A.G.: Mums ir jāsaprot, ka citādi nevar – šī cīņa ir jāizcīna. Katram savas bailītes ir jāpārvar – citas receptes nav. Protams, ja ņemtu palīgā brīnumu, es varētu nodemonstrēt latviešiem, kā jādara. Es kādu dienu iemiesotos uzreiz visos ierēdņos, tad pierādītu, ka latviešus nedrīkst apcelt. Okupanti stāvētu latviešu priekšā miera stājā un pēc pavēles sāktu kravāt čemodānus. Drīz vien aizvāktos. Jo tikai mūsu pašu gļēvuma dēļ viņi šeit ir palikuši, mūs nicina un uzkundzējas.

Lai arī Vaira Vīķe-Freiberga, Kalvītis un bijušie premjeri izdabā un rūpējas vairāk par okupantu interesēm, okupanti tos nicina, uzskatot par “šļaukām”. Protams, viņiem tādi varneši ir izdevīgi. Salīdzinājumam es teiktu, ka arī kukuļdevējam ir izdevīgi kukuļņēmēji, bet kukuļdevējs kukuļņēmēju nicina.

DDD: No vairākiem augstos amatos nonākušiem latviešiem ir dzirdētas “domu pērles”, ka nevajagot skatīties pagātnē, okupācijas seku likvidēšana neko labu tagad atnest nevarot, jādzīvo esot uz priekšu, pavelkot svītru vēsturei u.tml. Manuprāt, tādējādi kārtējo reizi parādās latviešu mīkstmiesība, par ko mūs nicina okupanti. Ja Latvija kā valsts parādītu stingru mugurkaulu, arī Krievija neizrādītu klaju nicinājumu, bet gan būtu spiesta risināt okupācijas seku likvidēšanas jautājumus.

A.G.: Es viņiem atbildētu ar pretjautājumu: “Kāpēc žīdi neaizmirst par holokaustu? Lai aizmirst un skatās nākotnē!” Lai krievi aizmirst par Otrā Pasaules kara šausmām, lai vairāk nesvin 9.maiju, bet moži skatās nākotnē.

Es vispār gribētu akcentus salikt citādi, nekā to piedāvā mūsu politiķi. Ja paklausās diskusijas, piemēram, Dombura raidījumos, “Milžu” cīņās pirms vēlēšanām, tad visiem ir jautājums: vai Krievija atvainosies, vai atzīs okupāciju? Bet mums taču nav tik svarīgi, lai tā atvainotos... Mums nepieciešams, lai Krievija savāktu savus kolonistus. Lai tā, ja tik ļoti grib, simtiem reižu teic, ka neatvainosies un ka okupācija nav bijusi, bet lai tā vāc prom savējos! Mums ir jāliek uzsvars uz to, ka kolonistiem ir jāaizbrauc, bet tieši šo galveno problēmu neviens negrib risināt.

DDD: Vai latvieši, kuri pieļauj okupantu klātbūtni, degradē savas apziņas?

A.G.: Jā. Latvijā vērojams, kā graudi atdalās no pelavām. Graudi attīstās, bet pelavas, protams, arvien vairāk degradējas. Gan tēlaini izsakoties, gan reālajā dzīvē par cilvēku dvēselēm cīnās Dievs un Sātans – Patiesība un meli, Gaišie un tumšie spēki. Cilvēka dvēsele jeb apziņa ir šīs cīņas arēna. Dievs aicina uz taisnīgumu, varonību, bet ļaunais māca melus, pakļaušanos netaisnībai un kļūt tolerantam pret ļaunumu. Tādējādi cilvēks vai nu degradējas, pamazām kļūst par nederīgu pelavu, kosmisko atkritumu, vai arī, pārvarot grūtības, pilnveidojas un izzina Patiesību. Jo vairāk kādā tautā ir pelavu, jo veselajiem graudiem ir jāiztur lielāks spiediens un viņiem ir grūtāk, toties viņi, to izturot, kļūst vēl lielāki varoņi. Bet, ja tautā pārsvaru gūst pelavas – tātad tieksme uz ļauno, tad tauta kopumā tiek iznīcināta. Protams, tie indivīdi, kas ir veselie graudi, paliek dzīvi. Vēsturē jau bijuši šādi notikumi, kad fiziski ir tikušas iznīcinātas ne tikai tautas, bet arī veselas civilizācijas. Piemēram, Slepenajā Doktrīnā aprakstīta Atlantīdas bojāeja pirms miljons gadiem, kurā bijusi ārkārtīgi augsti attīstīta civilizācija, fiziskajā pasaulē tika izmantota domas enerģija, ar ko, piemēram, viņi prata vadīt lidaparātus un veikt citas mums šobrīd neticamas lietas. Tomēr, līdzīgi kā tagad šajā attīstītajā civilizācijā savairojās pelavas – cilvēki, kuri bija pakļāvušies ļaunumam un meliem, tādēļ Atlantīda aizgāja bojā. Izglābti tika tikai nedaudzie veselie graudi, kuri ļoti grūtos apstākļos aizsāka jaunas civilizācijas attīstību. Tagad arī mēs stāvam lielas kataklizmas priekšā, kura būs grandiozāka nekā Atlantīdas laikā – tā vēsta Augstākais Avots.

DDD: Tiesā mēs ar saviem jautājumiem faktiski pierādījām, ka eksperti, pēc kuru atzinumiem ir tikusi ierosināta krimināllieta pret “DDD” darbiniekiem, ir bijuši nejēgas. Bet kāds mūsu lasītājs vaicāja, vai tad, ja viņi būtu gudri, mūs notiesātu?

A.G.: Gudrs un godīgs eksperts nevarētu uztaisīt ekspertīzi, kas būtu mums par sliktu. Bet, ja viņš ir muļķis, tad viņš var sniegt tādas ekspertīzes, kādas tika uzrakstītas par “DDD” publikācijām. Esošie eksperti nav zinājuši pat vārda “okupants” jēgu. Tāpat viņi nezināja vārda “nacionāls” nozīmi – vienuviet to saistīja ar etnisko izcelšanos, citviet – ar valstisko. Tautas valodā runājot, šīs ekspertīzes ir taisījuši muļķi ar zinātniskajiem grādiem.

Lai mūsu lasītāji nebrīnās, ka tādi doktori, profesori un pat akadēmiķi ir milzum daudz. Visi skatījāmies Tautas partijas reklāmas, kurās akadēmiķi aizgūtnēm slavināja šo partiju. Viņiem nebija kauna pat publiski izrādīt savu stulbumu. Tas tikai pierāda, ka viņiem saprašanas nav vairāk kā Kalvītim, bet, kāda saprašana ir Kalvītim, to jūs visi zināt no Šķēles: kā tik naudu pelnīt.

DDD: Bet, ja eksperti būtu bijuši gudri, toties negodīgi?

A.G.: Varētu būt, ka eksperts apzinās, ka raksti nacionālo naidu nekurina, tomēr viņam ir uzdevums vai arī paša personiskais naids pret mums, kas liek taisīt speciāli sliktu ekspertīzi. Taču arī šajā gadījumā viņš nespētu pierādīt savu taisnību. Mūs var notiesāt tikai netaisnīgi. Līdzīgi kā tiesnesīši apgabaltiesā un senatoriņi Augstākajā tiesā nosprieda, ka sievieti drīkst apsaukāt par kazu.

DDD: Ļoti aktīvas runas sabiedrībā raisās čekas maisu sakarā. Dažas dienas pirms vēlēšanām televīzijā “Milžu” cīņās Ilga Kreituse izteica domu, ka šie maisi jau ir izsaimniekoti, tādēļ nebūtu prāta darbs to atlikumu publicēt, jo tas būtu negodīgi.

A.G: (Ar ironisku smaidu) Jā, kad viņa to teica, es izvilku nēzdodziņu un noslaucīju asaras... jo vēsturniecei Kreitusei piebalsoja arī juriste Ilma Čepāne.

Kreituse sacīja un Čepāne viņai piebalsoja, ka zina: esot bijuši tādi cilvēki, kas savas kartītes izvilkuši no šiem maisiem un seifiem. Tādēļ publicēt maisu saturu esot negodīgi pret tiem cilvēkiem, kuri nav stāvējuši pie šiem maisiem un savas kartītes nav varējuši izvilkt, jo tie, kas izvilkuši, taču ir priviliģētākā stāvoklī.

Man prātā nāk diezgan precīzs salīdzinājums. Iedomāsimies, ka policija būtu atklājusi kādus piecpadsmit slepkavas. Prokuratūra zina viņu vārdus, uzvārdus, un visi pierādījumi glabājas seifā. Bet pieci no šiem slepkavām, izmantodami kaut kādu savu stāvokli, nozog savas individuālās lietas un pierādījumus no seifa. Prokuratūrā, protams, visi uztraukušies: ko darīt? Vai atklāt seifa materiālus par tiem pārējiem desmit slepkavām, vai neatklāt? Sodīt šos desmit slepkavas, vai nesodīt? Tad nu Čepāne un Kreituse pieceļas un teic, ka nedrīkst atklāt un sodīt, jo tas būs negodīgi pret šiem desmit slepkavām tāpēc, ka pieci slepkavas ir savus dokumentus izzaguši un līdz ar to atrodas priviliģētākā stāvoklī, tādēļ tos atlikušos desmit slepkavas tiesāt nedrīkst – tā teikt, ja nevaram tiesāt visus, tad nevajag tiesāt nevienu.

Kad klausos šāda veida domugraudus, gribas sacīt: “Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ, nāc mājās!”

Mums ir jāapzinās, ka tie, kuri sadarbojās ar svešas valsts slepenpoliciju – čeku – ir lielāki vai mazāki nelieši. Pēc visa spriežot, viņi sabiedrībā skaitās cienījami cilvēki, un mēs esam spiesti viņus cienīt, spiest viņiem roku, jo nezinām, kādi viņi ir nelieši. Katram skaidrs, ka godīgi ir atklāt šo cilvēku uzvārdus. Ja mēs tos neatklājam, tad esam negodīgi pret tiem, kuri nav tajos maisos, tas ir, pret godīgiem cilvēkiem. To, ka mēs viņus sāksim nicināt, viņi ir “godam” nopelnījuši. Es domāju, Ilga Kreituse un Ilma Čepāne tik daudz saprot, ka sabiedrībā, ja tā ir taisnīga, likumi darbojas godīgu un nevainīgu cilvēku interesēs, nevis otrādi, kā viņas mēģina mums iegalvot.

Pierakstīja
Līga Muzikante

"DDD"
Nr. 21(121)
2006.gada 13.-26.oktobris