Saruna ar Anglijas Daugavas Vanagu fonda priekšsēdētāja vietnieku, latviešu centra "Straumēni" vadītāju, viesnīcas “Radi un draugi” valdes priekšsēdi Ādolfu Sīli.

– DDD: Padomju gados ārzemju latviešu organizāciju mērķi un uzdevumi bija skaidri. Kādi šobrīd, kad Latvija it kā atguvusi neatkarību, ir, piemēram, Daugavas Vanagu organizācijas galvenie uzdevumi?

– Ādolfs Sīlis: Pēc kara Daugavas Vanagu organizācija tika dibināta kā palīdzības organizācija, kuras mērķis bija cīnīties par brīvu Latviju un sniegt materiālu atbalstu latviešiem. Arī šodien Daugavas Vanagu galvenais uzdevums ir palīdzēt, tas ir, atbalstīt trūcīgos, bijušos karavīrus, daudzbērnu ģimenes un skolas. Var jau teikt, ka Daugavas Vanagi ir politiska organizācija. No vienas puses tā patiešām arī ir, jo cīnījāmies par Latvijas brīvību, bet mūs nekādā ziņā nevar uzskatīt par politisku partiju, kura piedalās cīņā par politisko varu.

– DDD: Vai šodienas Latvija ir tāda, par kādu cīnījās Daugavas Vanagi?

– Ā.S.: Ne gluži. Mēs gaidījām daudz vairāk. Vecākā paaudze, kas skolā gāja vēl Ulmaņa laikos un saņēma ļoti patriotisku audzināšanu, ar vārdiem “neatkarības atgūšana” saprata 1918.gada Latvijas Republikas atjaunošanu. Kad Latvija atguva brīvību, mēs, protams, bijām ļoti priecīgi un laimīgi, bet diemžēl izrādījās, ka tie ir tikai sapņi. Vislielākā neizpratne ir par nebeidzamiem strīdiem latviešu starpā. Par ko jāstrīdas, ja visiem vajadzētu būt vienam mērķim – Latvija?!

– DDD: Daudzu latviešu, kuri stāvēja uz barikādēm, domas par to, ko nozīmē neatkarīga Latvija, krasi atšķiras no šodienas realitātes ne tikai ekonomiski, bet tieši nacionālās politikas ziņā. Vai toreiz kāds varēja iedomāties, ka pēc okupācijas netiks veikta deokupācija un dekolonizācija, ka pēc 15 neatkarības gadiem latviešu valodas pastāvēšana būs apdraudēta?

– Ā.S.: Es arī piederu pie tiem latviešiem, kuri nevar saprast, kādēļ joprojām nav likvidētas okupācijas sekas. Varbūt 700 gadu apspiestība, kalpības gadi ir atstājuši zināmu iespaidu uz tautas raksturu. Arī Anglijā ir tādi cilvēki, kuri vienaldzīgi ļauj visam ritēt pašplūsmā. Tā vien gribas viņus sapurināt, lai beidzot taču attopas un sāk kaut ko darīt, lai situāciju mainītu. Ļoti būtiski ir tas, lai latvieši iegūtu labu izglītību un spētu paši saimniekot savā zemē. Pēc neatkarības atgūšanas Rīgā izveidojām viesnīcu “Radi un draugi”, lai pelnītu naudu un palīdzētu vietējiem latviešiem. Mūsu galvenās prioritātes ir izglītība un veco cilvēku aprūpe. Domāju, ka katrs bērns, kurš saņēmis stipendiju, iegūs labu izglītību un paliks Latvijā. Piemēram, jau piecus gadus rūpējamies par Ludzas Vītola pamatskolu.

– DDD: Jūsu palīdzība ir nepieciešama, tomēr, vai neesat iedomājies, ka ar sociālo atbalstu diez vai iespējams mainīt cilvēku domāšanu, ieaudzināt jauniešos patriotismu? Jaunatne ir ļoti kosmopolītiska, un tādi jēdzieni kā patriotisms, Dzimtenes mīlestība, kas jūsu paaudzei liekas pašsaprotami un neapstrīdami, daudziem ir tukša skaņa.

– Ā.S.: Jums taisnība, lielākajai daļai jaunatnes patriotisms ir svešs, taču domāju, ka tas nāks ar laiku. Ja neatbalstīsim jauniešus no trūcīgām ģimenēm, nedosim viņiem iespēju iegūt labu izglītību, tad drīz vien Latvijā vispār nebūs latviešu.

DDD: Esam vairākkārt uzrunājuši ārzemju latviešus ar aicinājumu atbalstīt cīņu par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Mūs nepatīkami pārsteidz, ka, ar dažiem izņēmumiem, lielākā daļa noraidoši un ar neizpratni izturas pret Latvijā dzīvojošo latviešu apgalvojumu, ka Latvija pēc būtības joprojām ir okupēta. PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība) un ALA (Amerikas latviešu apvienība) ir noraidījušas aicinājumus palīdzēt.

Ā.S.: Tiešām šīs organizācijas nav jums palīdzējušas?

DDD: Nekādu palīdzību līdz šim neesam saņēmuši – tikai atrunas, ka Latvija ir jau atguvusi savu neatkarību un viss šajā ziņā ir kārtībā.

Ā.S.: Daugavas Vanagi nepiedalās politikā, esam palīdzības organizācija.

DDD: Jūs atkal runājat par sociālajiem jautājumiem, bet tauta nav tikai sviests uz maizes vai lepna automašīna mājas pagalmā. Latvieši, nevēlēdamies likvidēt okupācijas sekas, degradējas kā nācija, taču neviena no politiskajām partijām pēc būtības par to nedomā. Vai, jūsuprāt, tas ir normāli, ka it kā neatkarīgā Latvijā latvieši ir tikai nedaudz vairāk kā puse no visiem valsts iedzīvotājiem? Vai tas ir normāli, ka Latvijā pār latviešu valodu dominē krievu valoda, kas būtībā joprojām uzskatāma par okupantu valodu?

Ā.S.: Situācija patiešām ir ļoti bēdīga, bet kaut ko labot var tikai valdība.

DDD: Jā, bet valdība neko nedarīs, ja sabiedrība nepieprasīs nekavējoši strādāt pie okupācijas seku likvidēšanas. Vai piekrītat, ka likvidēt okupācijas sekas, ir taisnīgs darbs?

Ā.S.: Protams, ka tas ir taisnīgi. Es jums pilnīgi piekrītu. Tāpat piekrītu, ka nav kaut kas kārtībā, ja cilvēki baidās iestāties par taisnīgumu. Jūs taču labi zināt, ka Daugavas Vanagus pat apsaukā par fašistiem, tādēļ, lai nepievērstu lieku uzmanību, cenšos uzsvērt, ka mūsu organizācija pamatā nodarbojas ar palīdzības darbu.

DDD: Manuprāt, Daugavas Vanagiem tomēr vajadzētu atklātāk un stingrāk iestāties par taisnīguma atjaunošanu, jo valdībai to vien vajag, lai kādreizējie cīnītāji par brīvību piekāptos. Šā gada 16.marts lieliski parādīja, ko patiesībā valdība domā par latviešu brīvības cīnītājiem, leģionāriem.

Ā.S.: Tas patiešām bija nožēlojami. Tajā pašā laikā okupanti 9.maijā netraucēti gāja pie sava pieminekļa un svinēja svētkus. Taču tā ir politika.

DDD: Atvainojiet, bet vai mums tādēļ bez kādām ierunām jāpakļaujas? Nē, ikvienam jāparāda savs sašutums, lai neviens neiedomātos “kāpt latviešiem uz galvas”!

Ā.S.: Pareizi jau jūs sakāt, bet tas ir ļoti, ļoti grūti izdarāms. Rietumos dzīvojošo latviešu nostāja ir tāda: ja jau paši Latvijā dzīvojošie latvieši nespēj tikt galā, tad ko gan mēs tur varam līdzēt... Jāsaprot, ka vecākā paaudze vairs neatgriezīsies Latvijā.

DDD: Neviens jau nepārmet, ka neatgriežaties, bet ir taču citas iespējas atbalstīt tos, kuri būtībā šodien cīnās par tādu Latviju, kādu jūs to pametāt – par patiesi brīvu Latviju, kurā latvieši, nevis okupanti, ir saimnieki.

Ā.S.: Man liekas, ka daudzi Rietumos dzīvojošie nemaz neizprot šodienas Latvijas reālo situāciju. Daudzi dzīvo ar atmiņām par bijušo Latviju, tādēļ pat nevēlas uz šejieni atbraukt ciemos un redzēt, kā cilvēki dzīvo.

DDD: Vai varat izskaidrot, kādēļ Daugavas Vanagi ir sašķēlušies vairākās organizācijās un kura no tām ir tā īstā un pareizā?

Ā.S.: Daugavas Vanagi nav sašķēlušies. Jums te, Latvijā, ir notikusi kaut kāda šķelšanās, bet visur citur Daugavas Vanagi kā bija, tā joprojām ir viena organizācija. Domāju, ka cīņa par krēsliem ir sašķēlusi Latvijas Daugavas Vanagus. Kas varētu atkal visus apvienot? Tikai kopēja ideja, patriotisms, jo tikai vēlēšanās saglabāt savu nacionālo piederību taču bija pamatā Daugavu Vanagu organizācijas izveidei.