Ar ļaunu spēku var atņemt dzīvību, veselību, mantu, fizisko brīvību. Nevar atņemt gara brīvību, godu, lepnumu, patriotismu. Savas tautas un savas brīvības alkas. Nevar atņemt naidu pret iebrucējiem, kuru filozofiskā būtība ir pašsaprotama: citu tautu apspiešana un iznīcināšana, citu teritoriju iekarošana un kolonizēšana. Šāds gadījums dod izvēles iespējas katram: vai nu palikt savas tautas pusē, vai kļūt par "neko" – bez sava un savas tautas pašlepnuma.

Vai valdošie var pateikt, kad tas beigsies? Nē, nevar un negrib. Viņi spējīgi vienīgi apvainot patriotus, kuri cīnās pret savas tautas izdzīvošanas ekstremālajiem apstākļiem, par radikāļiem un ekstrēmistiem. Viņi spējīgi tikai pret cilvēkiem, kuri rūpējas par latviešu tautas nacionālo apziņu, pretstatīt policejisko mašinēriju. Varaskāri cilvēki ir vai nu bīstami, vai smieklīgi.

Krimināllikuma 78.pants nav domāts latviešu aizstāvībai. Visiem, kas ieklīst Latvijā, ir tiesības – pamattautai visiem esot jākalpo un jānodrošina viņu komforts. Pants domāts "Dieva izredzētās" un "sevišķās tautas" cilvēkiem, pederastiem.

Taisnības vēl nav mūsu zemē. Brīvību regulē pēc okupantu – kolonistu diktāta. Latviešu tauta netic valdībai, prezidentei un viņus neaizstāvēs.

Latvijas Nacionālā fronte un viņu atbalstītāji, latvieši, pieprasa tikai vēsturisko taisnību latviešu tautai. Taisnību un vairāk neko. LNF rezervē nav asinsizliešanas variants, kā tiem, kas ar to uz šejieni atnāca un cīnās par savām privilēģijām. Pret LNF tiek vērsts viņu fiziskais un "tiesībsargājošo" morālais terors – pagrīdes cenzūra. Latviešu tautas ienaidnieki prot uzbrukt un aizstāvēties, jo viņos attīstīts plēsoņu bara instinkts, un ar viņiem manipulē "Baigā gada" izpildītāju gars. Notiekošās okupācijas pakalpiņi, dalot nozagto valsti un tās vērtības ar okupantiem, dara visu, lai latviešu tautai neaugtu patrioti. Viņi dara visu, lai mūsu bērni izaugtu seklu mērķu vadīti – nauda, manta un zemisko instinktu apmierināšana.

Mazajam Hermanītim lika saprast, ka likumi ir pērkami un pārdodami, un tie nav tik izdevīgi latviešiem, kā okupantiem. Viņam lika saprast, ka ir vērtīgas tautas un nevērtīgas. Lika saprast, ka latviešu valoda nav tik vērtīga kā citas. Lika saprast, ka slepkavas ir vērtīgākas par upuriem. Lika saprast, ka latviešu bērnu var piekaut un neviens neaizstāvēs. Viņš redz, kā aizstāv citu tautību bērnus un cik ciniski, ar smaidu uz lūpām slepkavo bērnus Libānā un Čečenijā, Palestīnā un Irākā. Viņš saprot, ka to dara tie, kas visvairāk kliedz par cilvēktiesībām, demokrātiju un civilizāciju Latvijā un pasaulē.

Saprotams, ka mazajam latvietim sāp aizvainojums, bet cēlais un skaistais dzimst sāpēs.

Viņš ir bagātāks nekā daudzi viņa vienaudži. Viņam būs cēls rīcības plāns un nākotne ar mērķi. Viņš naidu nekurinās, jo ar naidu šeit atnāca un atrodas viņi.

Redakcijas piebilde. Hermanim, kuram uzbruka seši krievvalodīgi jaunieši, un viņa māsiņai sāp ne tikai uzbrukums viņam kā latvietim, bet arī tas, ka viņu mammu 20.septembrī tiesās un gribēs likt cietumā par to, ka viņa cīnās par savas tautas brīvību un par to, lai šādi uzbrucēji atstātu Latviju.

Vilnis EISTERS
Rīgā

"DDD"
Nr. 20(120)
2006.gada 30.septembris - 12.oktobris