Saruna ar 8. Saeimas deputātu un 9. Saeimas deputāta kandidātu Augustu Brigmani

– DDD: Cik lielā mērā latvieši var paļauties uz to, ka ZZS, tiekot 9.Saeimā, risinās ne tikai saimnieciskus, bet arī latviešu tautas intereses īstenojošus politiskus jautājumus, piemēram, okupācijas laikā iebraukušo migrantu repatriācijas veicināšanu?

– Augusts Brigmanis: Mēs varētu pašķirt vēsturiskās lapas un paskatīties, kā ZZS ir strādājusi 8.Saeimas laikā. Ļoti atbildīgos jautājumos, kas skar latviešu tautas nacionālo politiku un stāju, esam bijuši pirmajās rindās. Kā piemēru var minēt kaut vai nesen pieņemtās komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas likumdošanas virzīšanu, kur aktīvi darbojās mūsu frakcijas deputāti Leopolds Ozoliņš un Jānis Strazdiņš. Domāju, ka mūsu apvienības cilvēki bija arī tie, kuri atbalstīja jautājuma par čekas maisu atvēršanu izskatīšanu, jo vienreiz jātiek skaidrībā par tajos esošo informāciju. Ļoti kritiskos brīžos, kad kāds vēlējās izrēķināties ar kādu no Saeimas deputātiem, kuram ir arī ļoti stingra nacionālā stājā, ZZS frakcija vienmēr kā pirmā nostājusies aizsardzības rindā. Kā piemēru varu minēt uzbrukumus Aleksandram Kiršteinam. Esam vienmēr viņu aizstāvējuši. Ne jau velti viņš tagad izvēlējies kopā ar mums startēt 9.Saeimas vēlēšanās. Uz jūsu jautājumu varētu atbildēt ar pretjautājumu, kādēļ tādi cilvēki kā Visvaldis Lācis un Aleksandrs Kiršteins izvēlējās ZZS?

– DDD: Tajā pašā laikā bieži dzirdami jautājumi, kas gan Visvaldim Lācim un Aleksandram Kiršteinam varētu būt kopīgs ar Ingrīdu Ūdri un Augustu Brigmani?

– A.B.: Jā, daudzi ar aizdomām izsakās: Brigmanis taču ir bijušais partijnieks. Es tādus cilvēkus rosinu izvērtēt un atklāti pateikt, ko esmu vai neesmu darījis Latvijas labā. Domāju, ka daudzi bijušie komunisti, iespējams, savu biedru karti vēl šodien glabā kā kaut ko īpaši dārgu, bet man šajā ziņā nav jākaunas, jo no partijas izstājos publiski – nokāpu no tribīnes laikā, kad par pārmaiņu gaitu un iznākumu vēl neviens nebija pārliecināts, laikā, kad pie Latvijas robežas vēl stāvēja krievu tanki. Otrs, kam vēlos pievērst uzmanību, – atšķirībā no daudziem bijušajiem partijas biedriem, kompartijas līderiem, kuri pēc Atmodas metās iekšā dažādās jaundibinātās partijās, es nolēmu paiet malā. Uzskatīju, ka mana pagātne un darbs padomju gados uzliek par pienākumu sevi izsvērt, tādēļ izlēmu neiet politikā. Desmit gadus nebiju nevienā partijā, kaut arī piedāvājumi bija dažādi gan no “Latvijas ceļa”, gan “Tautas partijas” un citām partijām. Pievienojos Zemnieku savienībai – partijai, kura toreiz bija izkritusi no Saeimas, jo vēlēšanās ieguva tikai trīs procentus vēlētāju balsu. Tā rīkojos, jo mana pārliecība un paaudžu paaudzēs piederība pie zemnieku dzimtas mudināja pievienoties tieši šai partijai un tieši brīdī, kad klājās visgrūtāk. Nevaru runāt par Ingrīdu Ūdri vai kādu citu, jo katram pašam sevī ir jāatrod atbildes uz tautai un valstij būtiskākajiem jautājumiem. Protams, vissvarīgākais ir godīgi atbildēt, vai savā vēsturiskajā gaitā esi darījis visu tā, kā vajag, vai tavi darbi neliek kaunēties tev tuviem cilvēkiem. Es esmu sevī atradis atbildi uz šo jautājumu.

– DDD: Latvijas Nacionālā fronte vienmēr ir teikusi, ka ikvienam, pat vislielākajam čekistam un nelietim, ir iespēja kļūt par mūsu draugu, ja vien viņš savos darbos parādīs vēlēšanos laboties un patiesi iestāsies par taisnīguma atjaunošanu. Zauls taču pārvērtās par Svēto Pāvilu.

– A.B.: Jā, bet svarīgi jau laikam arī, ja tā var teikt, tas kauls, no kura cilvēks cēlies.

– DDD: Jūs teicāt, ka esat izvērtējis savu darbību padomju laikos, bet kā tad ir ar Kalpaka pieminekli, kuru jūs it kā esat vēlējies iznīcināt?

– A.B.: Kalpaka piemineklis bija novākts jau ilgu laiku pirms kļuvu par Saldus rajona komitejas pirmo sekretāru. Saglabājusies bija tikai pieminekļa vieta, bet akmeņi bija ievilkti dziļi mežā. Saņēmu rīkojumu Kalpaka piemiņas vietu nolīdzināt, noasfaltēt un ierīkot ceļa galā autobusu stāvvietu. Šoreiz neatklāšu, kurš deva tādu rīkojumu, taču man bija jāpieņem lēmums, izpildīt to un uz neatgriezeniskiem laikiem iznīcināt šo vēsturisko vietu, vai tomēr nē. Aizgāju pie toreizējā kolhoza “Rosme” izpilddirektora ar priekšlikumu izveidot Airītēs etnogrāfisko muzeju, kas loģiski nozīmēja arī apkārtējās vides saglabāšanu un labiekārtošanu. Toreiz, 1988.gadā tas, manuprāt, bija vienīgais pareizais lēmums, jo, ja es tieši pateiktu, ka jāatjauno Kalpaka piemineklis, viss tiktu iznīcināts. Tā kā runas, ka Brigmanis personīgi ar traktoru šķūrējis Kalpaka pieminekli vai melnā volgā noskatījies, kā piemineklim tiek gāzti virsū mēsli, ir muļķīgas. Tie ir meli.

– DDD: Jūs izvairījāties no atbildes par Ingrīdu Ūdri, bet vēl nesen kādā no priekšvēlēšanu diskusijām Latvijas Radio, viņa uz jautājumu par ZZS nostāju attiecībā uz Abreni atbildēja, ka šis jautājums jau ir izlemts, jo kaut kādā vietēja mēroga referendumā iedzīvotāji parādījuši, ka vēlas būt Krievijas, nevis Latvijas sastāvdaļa. Tie taču ir skandalozi paziņojumi!

– A.B.: Nedzirdēju konkrēto raidījumu, bet ZZS kopējā nostāja, ka Abrene ir Latvijas teritorija, kas mums noteikti jāatgūst, ir skaidra un nelokāma. Jautājums tikai, kad un kā to izdarīt? Runa, ka šo jautājumu nevajadzētu risināt vai pat doma, ka atsakāmies no Abrenes, vispār nevar būt. Nevaru, protams, tagad pateikt, kā vislabāk šo jautājumu risināt, bet pārliecība, ka Abreni atgūsim, ka tā ir mūsu valsts sastāvdaļa, ir obligāti jāuztur.

Tas, ko Ingrīda Ūdre saka, ir viņas pārliecība un viedoklis, bet tas nenozīmē, ka tāda ir arī ZZS apvienības kopējā politiskā nostāja.

Abrene ir daļa no Latvijas teritorijas, un mēs nekādi nedrīkstam no tās atteikties. Atkārtošu – jautājums tikai, kā un kad to atgūt.

– DDD: Kā, jūsuprāt, Latvijai būtu jāreaģē uz Krievijas prezidenta Putina lēmumu aicināt savus tautiešus no bijušās PSRS teritorijas atgriezties Krievijā?

– A.B.: Protams, ka mums būtu visvisādi jāveicina cilvēku atgriešanās senču dzimtenē. Loģiski būtu, ja mēs atjaunotu šobrīd iesaldēto repatriācijas fondu. Katrā ziņā, ja jau prezidents Putins aicina savus tautiešus atgriezties, tad mums visādā veidā tas ir jāsekmē.

– DDD: Vai piekrītat, ka Latvija kā valsts neizmanto iespēju ideoloģiskā līmenī rosināt šeit esošos krievvalodīgos braukt prom? Arī valsts amatpersonu izteikumi taču nekādā mērā nenostiprina nelegālajos imigrantos vēlmi repatriēties?

– A.B.: Jāatzīst, ka neesmu pietiekami iedziļinājies visās šā jautājuma niansēs, taču varu apsolīt, ka situācijās, kur būs iespējams likumdošanas ceļā palīdzēt cilvēkiem repatriēties, ar mūsu atbalstu var rēķināties. Tā taču ir svēta lieta – ļaut un visādi sekmēt iespēju cilvēkiem atgriezties dzimtenē! Vēsturiskā situācija mainījusies, un esmu pārliecināts, ka daļa cilvēku, kuri savā laikā atbrauca šurp, cerot uz gaišu nākotni, jūtas neomulīgi, un, ja vien ir tāda iespēja, tad mums viņiem noteikti jāpalīdz aizbraukt. Mums jāliek uzsvars uz to, ka visiem, kuri grib dzīvot Latvijā, obligāti jāpieņem latviešu kultūra un dzīves kārtība. Interesanti redzēt, cik ātri cilvēks, ja apstākļi spiež, spēj adaptēties vidē. Piemēram, somālieši, kuri pārpratuma pēc nokļuva Latvijā, jau iemācījušies valodu un iet latviešu skolā.

– DDD: Tad jau sanāk, ka krievu valodas lielā dominante Latvijā ir pretlatviskas politikas sekas, nevis cilvēku stulbums un nespēja iemācīties valodu?

– A.B.: Piekrītu, ka tā ir politiķu vaina. Tieši politiskā līmenī nav izdarīts viss, lai Latvijā būtu latviska vide.

– DDD: Politiķiem, valsts amatpersonām vajadzētu ar savu piemēru iedrošināt latviešus runāt tikai latviski un prasīt, lai arī krievvalodīgie lietotu latviešu valodu.

– A.B.: Jums taisnība. Taču esmu ievērojis jaunu latviešu valodai bīstamu tendenci – daudzās dzīves sfērās sāk dominēt angļu valoda.

– DDD: Tā, protams, ir problēma, bet šobrīd krievu valodai, atšķirībā no angļu valodas, ir cits statuss. Kamēr Latvijā nav veikta deokupācija un dekolonizācija, krievu valoda ir okupantu valoda.

– A.B.: Jā, bet man šoreiz negribētos iedziļināties šajā jautājumā.

– DDD: Vai jūs saskatāt kādu līdzību starp krimināllietām, kas ierosinātas pret diviem Aivariem, tas ir, pret Aivaru Gardu un Aivaru Lembergu?

– A.B.: Es varbūt nevilktu tiešas sakarības starp šiem diviem procesiem, taču abos gadījumos ir dažas kopīgas iezīmes. Aivars Garda ir savdabīga un atsevišķiem politiķiem ļoti nepatīkama personība. Arī Aivars Lembergs ir ļoti savdabīga un nepatīkama persona. Šādi cilvēki neatstāj vienaldzīgus apkārtējos, tādēļ vienmēr atradīsies kāds, kurš mēģinās ar viņiem cīnīties. Šobrīd ļoti daudz runā par noklausītajām telefonsarunām. Nevar saprast, kas ir būtiskākais – vai tas, ka sarunas ir noklausītas, vai arī tas, ka ir noklausītas tieši šīs sarunas. Nav nekādas konsekvences. Taču, ja jau nav konsekvences, tad es lielāku uzmanību pievērstu sarunu saturam. Nevar nepamanīt, ka pret Lembergu vērstās lietas sakarā publicētajās telefonsarunās izskan, piemēram, tādi vārdi kā atriebība. Nezinu, kā tas ir lietā pret Aivaru Gardu, bet iespējams, ka pārmetumi par viena vai otra vārda lietošanu ir tikai iemesls, lai ar viņu izrēķinātos.

– DDD: Daudzi jums piekritīs, jo krimināllieta pret Aivaru Gardu ir tik absurda, ka nekas cits neatliek, kā uzskatīt to par kārtējo mēģinājumu ar viņu izrēķināties. Jūs taču atceraties, ka 2004.gadā Aivaru Gardu pat mēģināja nogalināt?

– A.B.: Es atturēšos izdarīt kategoriskus slēdzienus šajās lietās, jo, lai tādu izdarītu nepietiek tikai ar emocijām, vajadzīgi neapstrīdami fakti. Neesmu tiesībsargājošā instance, tādēļ mani spriedumi var būt tikai izjūtu līmenī.

– DDD: Vai jums ir pārliecība, ka Latvijas tiesībsargājošās instances vēlas un pat ir spējīgas pieņemt objektīvu un politiski neitrālu lēmumu?

– A.B.: Tādai pārliecībai vajadzētu būt... Es tomēr gribu ticēt, ka Latvija ir tiesiska valsts. Un pats svarīgākais, ka cilvēku par vainīgu var atzīt tikai tiesa.

– DDD: Atvainojiet, bet jūsu apvienības līdere Ingrīda Ūdre ar savu rīcību pierādījusi, ka cilvēku var uzskatīt par vainīgu pat bez tiesas sprieduma. Viņa, liedzot akreditāciju Saeimā Aivaram Gardam, “DDD” redaktorei Līgai Muzikantei un žurnālistei Ilzei Liepai, ir būtībā pārkāpusi Satversmi un ignorējusi tajā rakstīto, ka cilvēks ir nevainīgs, kamēr viņa vaina nav pierādīta tiesā. Atvainojiet, bet ar Ingrīdas Ūdres atbalstu pieņemtais lēmums nepiešķirt akreditācijas, jo, lūk, iespējams, ka kāds no “DDD” žurnālistiem var uzdot kādu nepatīkamu jautājumu, ir absurds un skandalozs. Tad jau pēc analoģijas varētu teikt, ka Ingrīda Ūdre nedrīkst būt Saeimas priekšsēdētāja, jo iespējams, ka viņa darba laikā piedzeras un sāk nepiedienīgi uzvesties.

– A.B.: Iespējamība tiešām nevarētu būt par pamatu lēmuma pieņemšanai! Šajā gadījumā man jāatkārto jau iepriekš teiktais, ka ir situācijas, kurās esam vienoti, bet ir arī tādas, kurās mūsu domas atšķiras. Mēs, protams, mēģinām tās risināt kopīgo mērķu vārdā.

– DDD: Kādi ir jūsu kopīgie mērķi?

– A.B.: Protams, šobrīd mūsu mērķis ir iekļūt nākamajā Saeimā, lai valsts vadība būtu nacionāli politisko spēku rokās. Kas attiecas uz situāciju, kuru pieminējāt, tad tā tomēr nav nostāja, kuru es varu atbalstīt, manas domas atšķiras no Ingrīdas Ūdres! Uzskatu, ka tas nav pareizi kādu dzīt laukā vai kaut ko liegt.

– DDD: Vai tas nozīmē, ka nākotnē Saeimas amatpersonu attieksme pret “DDD” varētu mainīties?

– A.B.: Katrā ziņā es savu nostāju nemainīšu un tur, kur būs iespējams, iespaidošu procesus jums par labu.

– DDD: Jūs taču atzīstat, ka amatpersonām jāpārvar sava personīgā patika vai nepatika, un ka būtībā šis ir tas gadījums, kad Ingrīda Ūdre ir izmantojusi savu dienesta stāvokli, lai izrēķinātos ar “DDD”?

– A.B.: Es atļaušos nekomentēt.

Pierakstīja Liene APINE

"DDD"
Nr. 20(120)
2006.gada 30.septembris - 12.oktobris