Dažu aculiecinieku pārdomas par tiesu pret "DDD"

Tiesas process kā mācību stunda

Aivars Jakovičs,

Vides aizsardzības kluba pārstāvis:

Apsūdzība, jūtoties neērti, iespējams, pat saņemot kādu politisku spiedienu, grib visu atbildību uzvelt ekspertiem. Šī tiesa man lika domāt tieši par ekspertu problēmu Latvijā. Būtībā parasti tie, kas izvēlas ekspertus, šajā gadījumā Drošības policija, meklē tādus cilvēkus, kuri piepildītu uz viņiem liktās cerības. Šādos procesos pats svarīgākais, lai eksperti nebūtu vienos politiskos uzskatos, jo tikai tad iespējama pilnvērtīga diskusija.

DDD: Kā jūs vērtējat Līgas Biksinieces un Artūra Kuča argumentus, kurus uzklausīja tiesa?

A.J.: Var redzēt, ka šie cilvēki apriori ir iepriekš izvirzītu apgalvojumu varā. Šāda veida pētniekiem vispār raksturīgi, ka vispirms ir kaut kādas emocijas, bet pēc tam tiek meklēts apliecinājums savu uzskatu pareizībai. Viņi necenšas objektīvi apskatīt visus jautājumus, kas runā pretī viņu liecībām, vienkārši tos ignorējot. Radās tāda sajūta, ka tā saucamie eksperti mēģināja atrast argumentus, kas apstiprinātu viņu iepriekš pieņemtās aplamās idejas. Apsūdzētie to lieliski atklāja.

DDD: Kā jūs vērtējat aizstāvības izvēlēto taktiku?

A.J.: Aizstāvības taktika bija pareiza un, manuprāt, ļoti izdevusies. Diemžēl man bija iespēja vērot tikai pirmo tiesas dienu, kur nopratināja divus no trim ekspertiem, uz kuru ekspertīžu pamata balstīta apsūdzība pret Līgu Muzikanti, Ilzi Liepu un Aivaru Gardu.

DDD: Diemžēl vienu no ekspertiem – Sergeju Kruku nopratināt neizdevās, jo viņš it kā esot saslimis.

A.J.: Droši vien viņš šoreiz patiešām saslima, bet tas ir ļoti klasisks veids, kā izvairīties no atbildēm uz nepatīkamiem jautājumiem.

DDD: Interesanti, bet uz tiesas sēdi neieradās arī TB/LNNK deputāts Pēteris Tabūns, kuru apsūdzētie bija uzaicinājuši kā liecinieku. Man liekas, ka jautājumiem par okupāciju un tās seku likvidēšanu vajadzētu būt TB/LNNK uzmanības centrā, vismaz viņi tā deklarē.

A.J.: Domāju, ka Tabūns neieradās politisku apsvērumu dēļ. Iespējams, viņš negrib pirms vēlēšanām saistīties ar jums. Tā ir tikai mana hipotēze, kuru nekādi nevaru argumentēt, bet es pieļauju, ka, nevēloties kļūt “nepolitkorekti”, tēvzemieši izlēma neiesaistīties šajā lietā un tiesā jūs neaizstāvēt. Tabūns gan parasti ir ignorējis partijas vadības vēlēšanos turēties varas partiju politkorektuma noteiktajās robežās un atļāvies asus un tiešus izteicienus, tādēļ man grūti iedomāties patiesos neierašanās iemeslus.

DDD: Vai tiešām tēvzemieši, kuru politiskais uzstādījums vienmēr it kā ir bijis latviešu nacionālo interešu aizstāvība un okupācijas seku likvidēšana, politkorektuma dēļ varētu neizmantot iespēju aizstāvēt patriotus?

A.J.: Tēvzemiešiem ir divas dabas. Zinot Straumi un jau no 1988.gada apšaubot viņa godaprātu, es personīgi neticu TB/LNNK vadībai. Ja tēvzemieši būtu godprātīga partija, tad varbūt Tabūna neierašanās nešķistu tik aizdomīga. Protams, politikā ir reizes, kad kaut kas jānoklusē, bet nedomāju, ka šis bija tas gadījums.

DDD: Kā jūs vērtējat mediju, ar ļoti retiem izņēmumiem, ignoranci par šo krimināllietu? Šī lieta un absurdā apsūdzība pēc būtības tā arī palika neizanalizēta.

A.J.: Būtībā jau mums ar to preses brīvību ir tā pašvaki. Ja runājam par demokrātiju, tad redzam, ka pastāvēšanas tiesības ir tikai dažiem viedokļiem. Latvijā ir Lemberga un Ēlertes kontrolētā prese. Tiem politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem, kas stāv aiz Ēlertes, tiesā runātais ir nepatīkams temats. Nedomāju, ka arī aiz Lemberga stāvošajiem politiskajiem spēkiem šis jautājums ir patīkams, bet jūtu, ka viņa mediju konglomerāts, ja tā var izteikties, ir izvēlējies tomēr nacionāli domājošo loku iesaistīt savu mērķu sasniegšanā. Acīmredzot Lembergs saprot, ka tā saucamie sorosieši, ko pārstāv arī Ēlerte, ir spēcīgs pretinieks, ko bez nacionāli patriotiskā atbalsta grūti pieveikt.

DDD: Vai tiesas process, kurā izskatīja krimināllietu pret Aivaru Gardu, Līgu Muzikanti un Ilzi Liepu, mainīja jūsu un sabiedrības priekšstatus par to, kas ir Latvijas Nacionālā fronte un laikraksts “DDD”?

A.J.: Šis tiesas process bija skaista mācību stunda, jo teorētiskie jautājumi bija skaidri noformulēti. Problēma tika izskatīta un iztirzāta pēc būtības. Patiesībā tiesas process bija ne tikai lielisks paraugs, kā sevi aizstāvēt, bet arī deva padziļinātu pārskatu par politiskajām nostādnēm, definīcijām un jēdzieniem, jo jautājumi par okupāciju tika iztirzāti augstākajā juridiskajā līmenī. Līdz ar to, ja šo procesu publiskotu, protams, tautai kļūtu skaidrāka izpratne šajos jautājumos. Žēl, ka nefiksējām tiesas procesu videomateriālos, jo tur redzētais un dzirdētais bija ļoti vērtīga paraugstunda. LNF un “DDD” parādīja savas fundamentālās zināšanas par starptautiski sarežģītajiem jautājumiem. Tiesas procesā guvu arī kārtējo pārliecību, ka taisnīgums uzvarēs. Patiesībai ir ārkārtīgi liela enerģija un spēks, ko varētu salīdzināt ar kodollādiņu.

“DDD” – laikraksts ar stingru mugurkaulu

Ojārs Stefans,

Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs:

Man jāpiekrīt advokātes Ilzes Krastiņas teiktajam, ka tas ir neiedomājami, ka brīvā Latvijā var notikt tāds tiesas process. Iznāk, mēs neviens nesaprotam vārda “okupācija” un “okupants” nozīmi, ja tagad par to lietošanu tiesā pēc Krimināllikuma 78.panta par nacionālā naida kurināšanu. Vai tad mūsu valsts nav bijusi okupēta?

DDD: Kā jūs vērtējat Līgas Biksinieces, Artūra Kuča un Sergeja Kruka kā ekspertu, uz kuru veikto analīžu pamata būvēta apsūdzība, kompetenci, ētiku un zināšanas?

O.S.: Padomijas laika subprodukti, cilvēki, kas apguvuši padomju propagandu. It kā jauni cilvēki, bet viņu domāšana un darbi neatšķiras no tā laika politiskajiem uzskatiem. Es vienkārši nesaprotu, kā eksperti var dot tādus secinājumus!?

DDD: Vai apsūdzēto: Aivara Gardas, Līgas Muzikantes un Ilzes Liepas izvēlētā aizstāvības taktika, izvirzītie argumenti un jautājumi, lai pierādītu savu nevainīgumu, kaut kā mainīja jūsu priekšstatus par LNF un laikrakstu “DDD”?

O.S.: Manas domas un priekšstats nav mainījies, varētu pat teikt, ka mana pārliecība un atbalsts jūsu darbībai tikai nostiprinājās. “DDD” ir laikraksts ar stingru mugurkaulu.

DDD: Vai jūs pārsteidz tas, ka mediji, izņemot “Latvijas Avīzi” un “Vakara Ziņas”, nerunā par tiesas procesu un tajā analizētajiem jautājumiem pēc būtības?

O.S.: Es jau iepriekš esmu teicis, ka mediju politiku nesaprotu. Tad, kad notiek kāds pederastu gājiens, tad visi mediji par to vien runā, bet par nacionālajām problēmām, Latvijas Nacionālo fronti, tiesu pret “DDD” nekas netiek rakstīts. Nezinu, vai tuvākajā laikā situācija mainīsies.

DDD: Patīkami, ka, neskatoties uz informācijas blokādi, uz tiesu morāli atbalstīt apsūdzētos bija atnākuši daudz cilvēku.

O.S.: Tā tam jābūt, jo ļoti daudzus uztrauc jautājumi par okupācijas seku likvidēšanu un liels ir arī LNF un “DDD” atbalstītāju loks.

Patiesība vai nu ir, vai nav!

Aivars Brīze,

mūziķis:

Pats fakts, ka pret īsteniem latviešu patriotiem notiek tiesa, liecina, ka zivs galva jau sen ir sapuvusi. Runājot par ekspertiem, vārds “smieklīgi” laikam tomēr nederēs. Tas ir gluži vienkārši nesaprotami, kā kaut kādus mistiskus “plānā galdiņa urbējus”, kuri nav spējīgi iedziļināties lietas būtībā, var saukt par ekspertiem. Viņi nav nekādi eksperti, bet parasti ļautiņi no malas, kuriem pateikts, kā jāraksta, lai tikai nogremdētu Aivaru Gardu, viņa vietnieces un “DDD” kā tādu. Tas jau arī bija un joprojām ir galvenais mērķis, kas ir apsūdzības pamatā. Tiesa, kurā izskatīja apsūdzību, vienā ziņā bija ļoti svētīga, jo daudziem tā atvēra acis un parādīja, kas patiesībā šajā valstī notiek. Piemēram, Aleksandra Kiršteina liecība tiesā bija laba vēstures un lietu kārtības izpratnes stunda un pierādījums, ka “DDD” patiesībā cīnās par ļoti būtiskiem jautājumiem.

DDD: Vai jūs pieļaujat iespēju, ka gadījumā, ja apsūdzētie tiesā nebūtu bijuši tik pārliecinoši, mediji daudz plašāk atspoguļotu šo lietu un garo tiesas procesu?

A.B.: Man gribētos tomēr cerēt, ka tas nav iemesls, kādēļ mediji tik maz pievērsa uzmanību tiesai un problēmām, kas procesā tika apskatītas. Mediju inertums liecina, ka, vai nu mediji baidās atklāti runāt vai arī viņus principā tas neinteresē. Nav Latvijā neatkarīgu mediju. Vienīgā neatkarīgā un patiesā avīze ir “DDD”. Acīmredzot mediju saimnieki nobažījušies, ka tā būs pārāk liela reklāma “DDD” un LNF, vai arī viņi gluži vienkārši ir nelieši, kuriem principā neinteresē latviešu tauta.

Būtībā, un to apliecinās visi, kuri bija tiesā, tiesas process, kurā izskatīja krimināllietu pret jums, kārtējo reizi pierādīja, ka patiesība vai nu ir, vai nav. Jebkādi spriedelējumi par to ir tukša salmu kulšana.

DDD: Vai Aivara Gardas, Līgas Muzikantes, Ilzes Liepas un viņu advokātu argumenti, fakti, jūsuprāt, bija pārliecinoši un pareizi izvēlēti?

A.B.: Varu atkārtot jau to, ko teicu tiesā – aizstāvība sevi parādīja spoži un pārliecinoši. Līgas Muzikantes uzdotie jautājumi bija perfekti. Apsūdzētie spēja nešaubīgi, izmantojot pārliecinošus argumentus, apgāzt visas apsūdzības. Ļoti labi, ka ar tiesas atļauju varēja arī ierakstīt un filmēt tiesas procesu. Tas ir labi gan tādēļ, ka strīdus gadījumos būs pierādījumi, gan arī tādēļ, ka šis tiesas process bija lieliska mācību stunda gan nacionālā, gan juridiskā aspektā. Man tikai jautājums, ja tik daudz filmēja un fotografēja, kur tas viss palicis? Ja jau mediji tik maz par šo tiesu runāja, tad jau pietika, ka Brīze ar savu mazo fotoaparātiņu pafotografēja. Varbūt drošības dienesti lika filmēt, lai pēc tam varētu izmantot kā mācību materiālu?

DDD: Aivars Garda, Līga Muzikante un Ilze Liepa savai aizstāvībai kā lieciniekus bija uzaicinājuši arī Saeimas deputātus: Aleksandru Kiršteinu, Arvīdu Ulmi un Pēteri Tabūnu. Mums nezināmu iemeslu dēļ tēvzemietis Pēteris Tabūns uz tiesu neieradās.

A.B.: Man tas nekādu īpašu izbrīnu neizraisa, jo TB/LNNK visu laiku tā ir izturējusies. Nezinu, vai Tabūns ar neierašanos parādīja visas partijas vai tikai savu personīgo attieksmi. Neizslēdzu, ka partijas vadība pateica, ka viņš nedrīkst iet uz tiesu, taču tas tik un tā nevar būt par attaisnojumu. Tabūns visu laiku ir kliedzis un bijis urrā patriots, bet tad, kad patiešām vajadzīgs atbalsts, viņš vienkārši neatnāk. Tas ir vairāk kā dīvaini.

Prokurorei dzirdētais nepatika

Luīze Zīverte,

krieviete, lieciniece tiesā:

Diemžēl visu tiesas procesu sēdēju ārpusē un tādēļ nedzirdēju zālē notiekošo, tādēļ man laikam būtu jums jājautā, vai es kaut kā palīdzēju?

DDD: Protams! Domāju, ka tiesai bija interesanti dzirdēt no jums, krievu sievietes, apliecinājumu, ka “DDD” ne tikai nekurina nacionālo naidu, bet varbūt pat vēl pārāk saudzīgi izsakās par okupantiem.

L.Z.: Tas tā patiešām ir, un, ja tiesa to ir sapratusi, tad mērķis ir sasniegts, un esmu patiesi laimīga.

DDD: Sniedzot liecību tiesā, jūs būtībā uzrunājāt visus latviešus un mudinājāt mūs būt stingrākiem un ar taisnīgu bardzību izturēties pret jūsu tautiešiem. Vai ievērojāt, kā uz šiem izteikumiem reaģēja tiesnese Ligita Kuzmane un prokurore Ieva Garanča?

L.Z.: Tiesnese visu uzklausīja ar viņai piedienīgo līdzsvarotību, neizrādot savas emocijas. Garanča visu laiku sēdēja ar nolaistu skatienu, un man radās iespaids, ka viņas pārliecība par apsūdzēto vainu ir nesatricināma. Viņai ļoti nepatika dzirdētais.

Runājot par krimināllietu kā tādu, manuprāt, mediju dīvainā klusēšana liek domāt, ka jūs ar savu darbību esat trāpījuši tieši mērķī. Arī tiesā man uzdotie jautājumi pierādīja, ka neesat vienaldzīgi pret savas tautas likteni. Vēlējos, lai to saprot arī tiesa, tādēļ pieminēju Aivara Gardas draugus Krievijā.

Divas prokuratūras Latvijā

Aleksandrs Kiršteins,

Saeimas deputāts, piedalījās tiesā kā apsūdzēto pieaicināts liecinieks:

Šādu absurdu lietu ierosināt un nodot tiesai bija iespējams tādēļ, ka tiesību sistēmā un prokuratūrā strādā cilvēki, kuri pēc savas būtības un mentalitātes ir LPSR darbinieki. Viņu psiholoģija un tiesiskuma izpratne it tāda pati kā padomju laikos.

DDD: Taču Drošības policijā lietu uzsāka gados jauni cilvēki, kuri mācījušies jau neatkarīgās Latvijas skolās.

A.K.: Ja trīsdesmitajos gados Latvijas Universitāte bija latviešu nacionālo interešu aizsardzības citadele jeb patriotiski domājošu speciālistu kalve, tad tagad šajā augstskolā ļoti liela daļa ir tādu cilvēku, kuri iemāca studentiem pseido liberālās vērtības, ētikas un morāles relatīvismu. Tā ir mācība, ka neviens nevar pateikt, kas ir labs un pareizs, ka cilvēks var darīt pilnīgi visu, kas veicina viņa materiālo labklājību. Tādi jēdzieni kā valsts, nācija, tauta un valoda kļūst otršķirīgi attiecībā pret jēdzieniem – peļņa, ātrs izdevīgums un bauda. Būtībā tā ir viena no Rietumu civilizācijas problēmām. Ja, piemēram, Krievijā vēl tagad politika ir prioritāri svarīgāka par ekonomiku, tad Rietumos ir otrādi – materiālais izdevīgums dominē pār politiskajām interesēm. Latvija diemžēl seko Rietumu tradīcijām.

DDD: Vai no jūsu teiktā būtu jāsaprot, ka lieta pret Aivaru Gardu, Līgu Muzikanti un Ilzi Liepu ir pasūtījums un lietas ierosinātāji, iespējams, pat gūst kādu materiālu labumu?

A.K.: Ja augstskolās pasniedzēji pārsvarā reklamē pseido liberālās vērtības un visatļautību, tad šo augstskolu studenti ar laiku to uzņem kā normu. Runājot par prokurori Garanču, tad viņa ir tipiska jaunās paaudzes pārstāve, kuru diez vai sabojājuši komunisti, taču viņa ir spilgts pseido liberālās audzināšanas piemērs. No viņas apziņas ir pilnībā izskalotas tādas kategorijas kā nacionālās intereses, latviešu tauta un valoda, taisnīgums.

DDD: Vai tiesas lēmums apmierināt apsūdzēto prasību lietā nozīmēt jaunu komplekso ekspertīzi, pieaicinot dažādus speciālistus, ir uzskatāms par zināmu uzvaru?

A.K.: Nekad neesmu kritis panikā. Domāju, ka arī tiesā tomēr vairākumā valda veselais saprāts. Parasti runājam par atsevišķiem nepatīkamiem gadījumiem, tādēļ rodas iespaids, ka visa tiesu sistēma ir tāda, taču tā gluži nav. Šis pareizais un loģiskais tiesas lēmums to pierāda. Tiesai taču jāņem vērā tie likumdošanas akti, ko pieņēmusi Augstākā Padome un Latvijas Republikas Saeima un kas ir spēkā attiecībā uz lietā izskatītajiem jautājumiem. Tiesai jābūt neitrālai, un tā kā likumi atbilst tam, ko pauda aizstāvība un aizstāvības liecinieki, tad cits lēmums būtu vienkārši neobjektīvs.

DDD: Vai tiešām eksperti no Valsts Cilvēktiesību biroja, Latvijas Universitātes nezina spēkā esošos likums, ja savā ekspertīzē atzina, ka “DDD” kurina nacionālo naidu, rakstot par nepieciešamību likvidēt okupācijas sekas?

A.K.: Tā tiešām ir interesanta situācija. Līga Biksiniece ne pirmo reizi raksta šādas dīvainas ekspertīzes. Diemžēl Integrācijas ministrijas sekretariātā, Naturalizācijas pārvaldē, dažādos valsts finansētos cilvēktiesību aizstāvēšanas institūtos strādā cilvēki, kuri nemaz nezina Latvijas likumus. Tas ir ļoti bēdīgi. Tiesai gan vajadzētu zināt likumus, un ceru, tie tiks ņemti arī vērā.

DDD: Kas jādara, lai mainītu antilatvisko situāciju gan Drošības policijā, gan prokuratūrā?

A.K.: Man rodas iespaids, ka mums ir divas prokuratūras. Vienā strādā zinoši cilvēki, kuri pieņem ļoti saprātīgus lēmumus, bet otra prokuratūra ierosina, piemēram, tādas dīvainas lietas, kāda ir šī konkrētā Garančas uzturētā apsūdzība pret Aivaru Gardu, Līgu Muzikanti un Ilzi Liepu par vārdu okupants un okupācija lietošanu. Šos vārdus taču var atrast vismaz divdesmit Ministra kabineta lēmumos un Augstākās Padomes un Saeimas likumdošanas aktos. Ministru kabinetu pieminu tādēļ, ka ir, piemēram, rīkojums par materiālās atlīdzības kārtību cilvēkiem, kuri ir represēti nelikumīgi Krievijas Federācijai pievienotajā Abrenes pilsētas un sešu pagastu teritorijā.

DDD: Mums nav konkrēti zināmi iemesli, kādēļ Pēteris Tabūns neieradās uz tiesas sēdi, lai gan viņš, gluži tāpat kā jūs, bija uzaicināts kā liecinieks. Kā jūs vispār kopumā vērtējat TB/LNNK neieinteresētību šīs lietas apstākļu noskaidrošanā, jo apsūdzība taču ir par vārdiem un idejām, kurus tēvzemieši uzskata par savu politisko uzstādījumu?

A.K.: Tēvzemieši savu izvēli izdarīja tad, kad viņiem bija jāizšķiras – savās rindās redzēt Visvaldi Lāci vai Jāni Straumi, jo abus savienot nevarēja. Manuprāt, TB/LNNK izdarījuši lielu kļūdu, izvēloties priekšvēlēšanu kampaņā vairāk uzmanības pievērst sociāli ekonomiskajiem, nevis nacionālajiem jautājumiem.

DDD: Pēdējā laikā atklājas ļoti daudz smagi prokuratūras pārkāpumi. Tā vietā, lai rūpētos par likuma ievērošanu, piemēram, attiecībā uz cilvēku privāto telefonsarunu ierakstīšanu, prokuratūra nodarbojas ar politiskiem uzdevumiem, ierosinot apsūdzības par okupācijas seku likvidēšanas veicināšanu. Ko Saeima var darīt šajā situācijā?

A.K.: Vēl pirms šīs tiesas prāvas uzrakstīju vēstuli Ģenerālprokuroram Maizītim ar jautājumu, ko prokuratūra ir darījusi, lai sodītu raidījumu “Panorāma” un laikrakstu “Diena” par telefonsarunu publiskošanu, kas ir smags Satversmes un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7.panta pārkāpums. Sorosieši paniski mēģina novērst uzmanību no šiem pārkāpumiem, smaguma centru uzliekot uz jautājumu: kurš gan ir nopludinājis informāciju? Te jāteic, ka informācijas noplūšana no kādiem specdienestiem ir mazāks pārkāpums nekā personisko sarunu publiskošana. Jebkurā gadījumā Saeimai, politiskajām frakcijām jāaicina prokurors uz sarunām par to, kas notiek viņa vadītajā Prokuratūrā. Noteikti būs jāpārrunā jautājums gan par prokurori Garanču, gan prokurori, kura atrakstījās, ka aicinājums nogalināt mani un Norbertu Klaucēnu ir tikai joks, salīdzinājumā ar vārda “okupants” pieminēšanu. Arī nepietiekamais prokuroru izglītības līmenis ir problēma. Manuprāt, cilvēki, kuri nezina elementārus vēstures faktus, neorientējas Latvijas likumos, nevar strādāt prokuratūrā.

Kā ar pliku dibenu uz karstas plīts...

Alfrēds Suipe,

Latvijas brīvības cīnītājs:

Tiesā es vēlreiz pārliecinājos, ka Latvijas Nacionālā fronte patiešām aizstāv latviešu tautu, tās izdzīvošanu. Pašlaik tai ir iestājies īsts iznīcības laiks. Okupācijas vara pār mums nav beigusies. Visi okupanti vēl ir Latvijā. Vēl nekas nav beidzies – mana māte ir Krievijā nomocīta, brālis miris Amerikā. Nevaru aiziet pat pie viņu kapa. Kāpēc tas tā viss ir noticis? Kāpēc man vajadzēja vergot urāna šahtās Krievijā? Lai redzētu, visu to, kas tagad notiek Latvijā?

Eksperti ir it kā latvieši, bet nejūtas kā Latvijā, nezina tās vēsturi, neseko līdzi Saeimas lēmumiem par tautas tiesībām. To, ka Pēteris Tabūns neieradās uz tiesu vērtēju ļoti slikti. Uzskatu to par prettautisku rīcību.

Spilgtākais iespaids – Līgas Muzikantes argumenti, jautājumi, ko uzdeva ekspertiem – tie bija pareizi un precīzi.

Antra Barkāne,

Aizsardze:

Mūsu puses uzstāšanās, tās pieaicinātie cilvēki labi izprata situāciju, labāk par tā saucamajiem ekspertiem. Šī lieta izskatās pēc pasūtījuma, un tie, kuri to veikuši, patiesībā izsmej mūsu tiesu sistēmu.

"DDD" žurnālisti prata sevi godam aizstāvēt, jo viņiem piemīt drosme. Ja līdzīgā situācijā būtu nonācis kāds cits latvietis, tad viņš visdrīzāk tā nespētu sevi aizstāvēt. Jums ir zināšanas un saliedēta komanda. Arī pieaicinātie liecinieki, gan krievu sieviete, gan karaīms, nebaidījās jūs aizstāvēt. Bet Pēterim Tabūnam pašam būtu jāpaprasa, kāpēc viņš neieradās. Viņa izturēšanās bija piesardzīga, izskatījās, ka viņš negrib iejaukties šajā procesā.

Visa tiesa bija kā spilgts paraugdemonstrējums latviešiem, kā sevi aizstāvēt. Ļoti patika tas, ka beigās tiesas telpās tika nodziedāta Latvijas himna. Ja pēc visa tā iznākums nebūs jums pozitīvs, tad es nezinu, kādus pierādījumus viņiem vēl vajag, lai saprastu, ka šī lieta ir safabricēta.

Anna Marija Circene,

laikraksta "Latvietis Latvijā" žurnāliste, pensionēta literatūras skolotāja:

Biju ārkārtīgi gandarīta arī par otrajam ekspertam Kučam uzdotajiem jautājumiem. Gardas kungs balstījās uz Saeimā pieņemto deklarāciju par okupāciju un citiem dokumentiem.

Abi eksperti tikai plātīja mutes, ieradās nesagatavojušies, pārliecināti, ka viss noritēs viņiem labvēlīgi. Bet trešais eksperts Kruks, manuprāt, saslima mērķtiecīgi. Saprata, ka viņa argumenti ir nekrietni un nebalstās realitātē.

Kāpēc Pēteris Tabūns neieradās uz tiesu? Es personīgi Dobeli un Tabūnu uztveru kā “nacionālo saukļu bļaurus”, viņi izmanto cilvēku muļķību. Kad jāpierāda stāja darbos, tad viņu nav klāt. Toties Kiršteins, ierodoties tiesā par liecinieku, gan pierādīja, ka ir cilvēks ar stāju.

Patīkami pārsteidza, ka bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš bija aicināts par aizstāvi. Iepriecināja advokāte Ilze Krastiņas kundze, ļoti cienu šo cilvēku. Bet visspilgtākais iespaids no tiesas palika Līga Muzikante – šī trauslā sieviete. Kā viņa visus tos "titulētos" ekspertus nolika pie vietas, fantastiski! Gardas kungs ir vīrietis ar lielāku pieredzi, tas tik ļoti nepārsteidza kā Muzikantes kundzes uzstāšanās. Šis miers, līdzsvarotība, jautājumu precizitāte! Biju laimīga, ka es piedalos šajā procesā!

Viktors Mūrnieks,

LNF dibinātājs, aizsargs:

Šī krimināllieta ir safabricēta pēc Staļina laika parauga: ir nevēlamais subjekts, ir arī troika un izpildītāji. Tiesas prāva ir agonijas izpausme – režīma truluma paraugs. Tomēr veltīgas pūles, jo mūsu ir daudz – visus cietumā nesabāzīs!