– Antons Kursītis: Jā, ir tikuši izstrādāti un ierosināti daudz priekšlikumu, it īpaši attiecībā uz privātajā sfērā strādājošajiem darbiniekiem.

– A.K.: Ļoti minimālu. Mūs cenšas iekapsulēt Eiropas standartos, kas nav mums pieņemami. Manuprāt, tas ir pat noziedzīgi pieņemt vienādus likumus pilnīgi atšķirīgās situācijās. Ja slimniekam temperatūra ir 40 grādu, tad viņam dod koncentrētākas zāles nekā tad, ja temperatūra ir 36,9 grādu. Ja salīdzinām – Vācijā valodu problēmu jomā ir 37 grādi, bet Latvijā ir vairāk par 40 grādiem. Mēs nedrīkstam piekāpties un pieņemt Eiropas šablona likumus, kas pilnīgi un galīgi neder šai konkrētajai etniskajai situācijai. Tas mums pašiem ir jāpierāda, bet valsts vadītāji vai nu nespēj, vai mīļā miera labad negrib pierādīt, skaidrot un stabilizēt reālo situāciju Latvijā.

Tas ir nenormāli, ka cilvēki dzīvo ar apziņu, ja kāda konkrēta lieta viņus neskar, tad tas uz viņiem neattiecas. Mani personīgi aizvainoja atbilde no Valsts prezidentes kancelejas, ka valodas problēmas, piemēram, Policijas akadēmijā ir augstskolas iekšējā lieta! Esmu pārliecināts, ja kādam no prezidentes bērniem būtu atteikuši studijas Policijas akadēmijā tikai tāpēc, ka viņi pietiekamā līmenī nezina krievu valodu, tad tūlīt būtu skandāls un sašutums par šādu attieksmi. Cilvēktiesību pārkāpums šajā gadījumā ir tas, ka neļāva latviešu jauniešiem pat kandidēt, lai kļūtu par policistiem, ja viņi nepārvaldīja krievu valodu pietiekamā līmenī! Iedomājieties paradoksu, ka Putina bērniem nebūtu iespēja iestāties kādā Maskavas augstākajā milicijas skolā, tāpēc, ka viņi nezina tatāru valodu! Domāju, šīs skolas rektors nestrādātu ilgāk par vienu stundu, pat nemeklētu likumu, uz kura pamata viņu atlaist. Bet Latvijā, iekams kādu tas personīgi neskar, tikmēr gandrīz neviens neuztraucas.

– A.K.: Domāju, ka pie mums pašreizējā situācijā tās nav iespējama, ja nu vienīgi pēc paaudžu nomaiņas.

Risinājums varētu būt, ja ar likumu regulētu, ka valsts un pašvaldību iestādēs, uzņēmumos, kā arī daļēji privātajā sfērā nedrīkstētu prasīt šīs obligātās krievu valodas zināšanas un pieņemtu darbā arī krieviski nerunājošos latviešus. Tas veicinātu lielāku konkurenci un krievvalodīgo izbraukšanu uz valstīm, kur par saziņas valodu izmanto krievu valodu, jo daudzu cilvēku apziņā tomēr dzīvo devīze – dzimtene ir tur, kur labi. Tas būtu pozitīvs spiediens. Kamēr krieviski runājošiem šeit ir maza konkurence, viņiem šeit ir labi. Uz Īriju, Lielbritāniju šobrīd pārsvarā brauc latvieši no laukiem vai mazpilsētām. Tā mēs paši zaudējam savu pamatnāciju. Rezultātā šajos it kā neatkarības gados uz ārvalstīm ir emigrējuši daudz vairāk pilsoņu nekā visos apspiestības gados. Tas ir katastrofāli! Bet diemžēl – reāli. Valodu problēma Latvijā šobrīd ir nospēlējusi ļoti lielu, negatīvu lomu. Latvieši paši savā zemē ir otršķirīgā statusā. Visvairāk ar to mēs zaudējam jauniešus, kuriem bez krievu valodas zināšanām ir aizvērti lielo pilsētu vārti. Lielākais jauniešu īpatsvars, kuri aizbrauca, vairs Latvijā neatgriezīsies. Viņi ir jau piedzīvojuši, ka valstij viņi šeit nav vajadzīgi!

– A.K.: Likumdevēji. Tas bija atkarīgs no viņiem. Diemžēl Valsts prezidente šajā gadījumā nospēlēja negatīvu lomu. Sākotnēji likums bija vairāk vai mazāk, bet normālā, vēl pieņemamā redakcijā, taču prezidente pēkšņi šo likumu atdeva atpakaļ pārstrādāšanai un atzina par pārāk stingru... Pēc būtības viņa ir un paliks kosmopolīte. Viņa nekad nespēs izprast šo reālo, etnisko situāciju Latvijā. Viņa to varētu sākt saprast un izjust tikai tad, ja viņai pensijas gadi būtu jānodzīvo, piemēram, Daugavpilī. Tikai tādā veidā viņa sāktu saprast, ko nozīmē būt latvietim Latvijā, krieviski runājošā pilsētā.

Ārzemju latvieši, kas ir it kā pozitīva parādība, nes sev līdzi arī negatīvas iezīmes. Absolūtais vairākums no viņiem ir materiāli nodrošināti, un paskatīties ārpus savu interešu loka viņi nevēlas. Viņi ir pārprastā internacionālisma pilni un īsti neizprot patreizējo situāciju. Viņi ikdienā personīgi nav atkarīgi no krieviski runājošajiem, viņiem pietiek ar latviešu, angļu un franču valodas zināšanām.

No Eiropas Savienības līdzekļiem ir iztērēti miljoniem latu latviešu valodas mācīšanai. Atdeve ir minimāla! Tagad būtu jātērē no valsts budžeta, lai latviešiem organizētu bezmaksas kursus krievu valodas apgūšanai latviešiem, samazinot attiecīgo finansējumu Saeimai, Ministru kabinetam. Varbūt tad Saeima, Valdība un prezidente apjēgtu, kāda nenormāla un absurda putra Latvijā ir ievārīta valodu jomā!

– A.K.: Tā ir taisnība. Latvieši ir aizsargāti tik vien kā Amerikas indiāņi rezervātos. Lūdzu – dzīvo savos laukos, savā latviskajā vidē, dziedi savas dziesmas, bet nelien lielpilsētās, kur ir augstāks dzīves līmenis. Mēs tikai paši sevi varam aizsargāt! Nekādi “Van der Stūli” Latvijā latviešu intereses neaizsargās. Vienmēr tā ir bijis, ka lielvalstis savā starpā vienojas uz mazo valstu rēķina.

– A.K.: Jā, tas ir tādēļ, ka politiskā vara tiek izmantota attiecīgo grupu savtīgo vajadzību apmierināšanai. Un tik pēc tam ar preses sekretāru palīdzību veiksmīgi tiek manipulēts ar sabiedrisko domu, un notikumi parādīti politiķiem vēlamā krāsā. Piemēram, ar Ērika Stendzenieka talantu panāca, ka iepriekšējā Saeimā ieveda daudzus deputātus tikai par “zilajām acīm”...

Arī valsts attieksme pret Valsts valodas centru parāda kopējo attieksmi pret latviešu valodu Latvijā. Reālais Valsts valodas centra finansējums uz inflācijas u.c. rēķina praktiski katru gadu samazinās. Jā, tiek dota nauda citām institūcijām, dažādiem pētījumiem, taču netiek saglabāta nepieciešamā proporcija starp teorētisko izpēti un praktisko latviešu valodā runājošo aizsardzību. Centrā uz visu Latviju esam tikai 12 inspektori, kas ir nesamērīgi maz. Piemēram, man vienlaicīgi kā vecākajam inspektoram pārziņā ir 6 rajoni: Ogres, Jēkabpils, Preiļu, Aizkraukles, Valmieras un Limbažu. Reāli šie rajoni man vienam ir jāizbraukā, turklāt ceļa, viesnīcas un mobilo sakaru izdevumus sākotnēji jāsedz pašiem no saviem līdzekļiem, kurus atgūstam tikai pēc mēneša. Mēnešalga mums ir 175 lati pirms nodokļu nomaksas. Īsāk sakot, viss tiek darīts tā, lai mēs pēc iespējas mazāk traucētu krieviski runājošos. Iedomājieties, kā varētu strādāt, ja mūsu būtu kaut vai 24 inspektoru? Tad jau mēs traucētu divreiz vairāk. Nu nepatīkami! “Ideālais” variants krievvalodīgajiem ir, ja mēs tikai pētītu valodu un vispār nepārbaudītu uzņēmumus. Šobrīd mūsu inspektoru skaits ir daudz mazāks, nekā pirms 10 gadiem.

Vēl viens absurds, Valsts valodas centram piešķīra 3 000 latus datorprogrammatūras nodrošinājumam uz trim gadiem, taču nevienam inspektoram nav datora! Protams, datorprogrammas ir vajadzīgas – loģiski, bet vispirms vajadzētu padomāt par pašiem datoriem... Tajā visā atklājas milzīga ekonomiskās varas ietekme uz politisko varu. Tas tikai ar faktiem daļēji atklāj, kam šajā valstī patiesībā pieder arī politiskā vara. Reālā dzīve parāda, kurš ir noteicējs valstī. Latviešiem Latvijā reāli draud ASV indiāņu liktenis, un paši vien pie tā esam vainīgi. Vislabāk var nožņaugt draudzīgi apkampjot, šajā gadījumā no Eiropas lielvalstu puses, kam Latvija vajadzīga tikai kā tranzīta ceļš – jo mazāk iedzīvotāju, jo labāk. Viņiem nav vajadzīgi konkurenti.

Visas manipulācijas par to, ka latviešu valodu apdraud angļu valoda ir pāragras. Vēl daudzus gadus par pirmo vietu valstī cīnīsies latviešu un krievu valoda. Tas tāpēc, ka Latvijā ir ļoti, ļoti maz cilvēku, kuriem dzimtā valoda ir angļu valoda, ko nevar teikt par krievvalodīgajiem. Otrs arguments ir arī tas, ka, lai arī kā mums gribētos izlikties par kārkluangļiem vai kārkluvāciešiem, angļu valodas lietotāju Latvijā nemaz nav tik daudz. Tādas manipulācijas par angļu valodas ietekmi ir izdevīgas tieši krieviski runājošiem. Atkal tiek veidota sabiedriskā doma, kuras aizsegā viņi var realizēt savas vajadzības.

Mūsu tauta ir apdraudēta līdz ar tās valodu, un pats trakākais, ka mūsu bērni ir spiesti emigrēt uz citām valstīm. Tuvredzība un savtīgums ir mūsu tautas galvenie ienaidnieki.