Tā vien gribētos aizvērt acis, aiztaisīt ausis un ignorēt to, kas pasaulē notiek, bet tomēr saprotu, ka pasaulei kā naiva muļķīte cauri neizbridīšu. Tieši tāpēc nespēju klusēt un vienaldzīgi noskatīties uz to, kas notiek mūsu valstī. Zinu, ka šobrīd savos septiņpadsmit gados neko izmainīt nevarēšu, bet varbūt tomēr kāds vismaz ieklausīsies.

Mani uztrauc cilvēku domāšana. Vai tiešām smadzenes atrodas jostas vietas rajonā?! Viena no lielākajām vērtībām uz pasaules taču ir ģimene. Tā ir tā drošības sajūta, spēks un mājas, kurās vienmēr gribas atgriezties. Pat ja tev nav draugu skolā vai darbā, tev tomēr mājās ir kāds, kas gaida.

Es arī esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš iestājas pret seksuālo minoritāšu gājieniem Rīgas ielās, jo uzskatu, ka viņi tomēr ir slimi cilvēki, un viņus vajadzētu nevis ar olām apmētāt, bet varbūt varam palīdzēt tādiem cilvēkiem ārstēties. Jebkurā gadījumā mēs nevaram atļauties tādiem Latvijā ļaut dibināt ģimenes ar bērniem. Ja mēs “seksuālās minoritātes” pieņemsim kā pašsaprotamu un dabisku lietu, tad es nesaprotu, kā varēšu savam bērniņam izskaidrot to, kā rodas cilvēks. Mana iekšējā pasaule būs gluži vienkārši sabrukusi.

Mēs tiešām esam maza valsts, tieši tāpēc nevaram pieļaut tik amorālas lietas. Atcerēsimies, ka Dieviņš jau uz visu noskatās un reiz katram nāks atpakaļ tas, ko viņš ir nodarījis otram un savai tautai.

Cilvēkam ir jāiemācās atrast laiku ieklausīties savā sirdī. Ir jāiemācās stāvēt pāri pasaulīgām un modes lietām. Es novēlu katram būt drosmīgam un skaļi paust savas domas, ja pat tās runā pretī kādām varām vai sabiedrības vairākumam, jo varbūt ir vēl kāds, kas domā tāpat kā tu, un tad viņš būs guvis atbalstu, un pasaulē būs jau par diviem cilvēkiem vairāk, kas iestājas pret netaisnu un liekulīgu varu. Bet tieši vecākiem es novēlu stipri pieraudzīt savus bērniņus: kādas filmas, multfilmas viņi skatās, kādus žurnālus pusaudzis lasa, un vairāk laika pavadīt ar viņiem sarunās. Ticiet man, pēdējais viņus iepriecinās daudz vairāk. Ar žurnāliem, televīziju, datoru un draugiem uz ielas bērns aizpilda savu laiku, kuru tu, vecāk, pazaudē, katru dienu esot pārāk ilgi darbā, strīdoties ar savu dzīvesbiedru, vai arī ieslīgstot kārtējā “ziepju operā”. Pastāstiet bērnam par saviem bērnības sapņiem un jaunības pieredzi, un jūs redzēsiet, ka viņam vairs nebūs vēlme mīlestību meklēt uz ielas.

Jauniešus nedrīkst steidzināt uz seksuālo tuvību. Viņiem jāsaprot, ka dziļas, ilgas un laimīgas laulības attiecības tomēr pastāv, balstoties garīgajā tuvībā, bet seksuālā nāk kā skaista dāvana tam visam pāri, bet tā tomēr nav primārā.

Pamēģiniet vakaros pēc darba, kad vakariņas jau paēstas, izslēgt radio, televizoru un datoru, un tad pie sveces liesmiņas vienkārši parunāt ar saviem bērniem, sievu vai vīru. Bet, ja esi viens un apjucis šajā dzīves mudžeklī, kas pārpildīta ar informāciju, kura nereti mūs maldina un ved uz greizo pusi, tad gluži vienkārši ieklausies savā sirdī un parunā ar Dievu par to, kas ir svarīgs tavai un tava bērna nākotnei.

Lāsma EGLĪTE
Valmierā

"DDD"
Nr. 18(118)
2006.gada 1.-14.septembris