Attēlā - 2005.gada "Rīgas praids" dalībnieks, ārzemnieks, kurš uz ielas Rīgā rādīja arī pliku dibenu, bet netika sodīts par sabiedriskās kārtības traucēšanu un huligānismu

Latvijas sabiedrība ir pateikusi nepārprotamu “nē” eirokomisāru vadītajai izvirtības un degradācijas eskalācijai. Te nav ko meklēt vainīgos Rīgas Domē vai Iekšlietu ministrijā. Vēlēšanu tuvums ir palīdzējis varas pārstāvjiem rēķināties ar tautas demokrātiskā vairākuma gribu. Latvijas pilsoņu vairākums pavisam noteikti ir pret “nāves kultūras” uzbāzīgo propagandu, kas tiek pamatota ar dažādi iekrāsotu demagoģiju.

Apskatīsim vispirms politisko demagoģiju, kuru pielietoja valsts prezidente. Demokrātiskā valsts iekārtā nedrīkstot “apspiest” minoritātes – pieļaut to vārda un pulcēšanās brīvības ierobežošanu, – ja tas notiekot, tad vairs neesot ko runāt par demokrātiju. Nav gan iespējams atrast nekādus pierādījumus, ka Latvijā tiek apspiesti homoseksuālisti. Neviens viņus netraucē viņu intīmajā dzīvē, nedz arī diskriminē darba tirgū. Piemēram, Kārlis Streips pat masu medijos lepojas ar “nomaldīšanos pie savas paša miesas”. Par tādu perversas dzīves propagandu viņš nav sodīts, bet ar tiesas spriedumu guvis tiesības lamāt savus idejiskos oponentus par “kazām” un “āžiem”. Tad nu gluži dabiski, ka priviliģētie homoseksuālisti pieprasīja sev tiesības, pazemojot vairākuma gribu, rīkot savu “parādi” tieši Rīgas centrā. Paldies, Dievam – neizdevās...

Jābrīnās – šis sātanistu izlēciens ir devis kādu pozitīvu impulsu sabiedrības integrācijas procesā, un kāpēc par to nejūsmo Valsts prezidente? Pirmo reizi plecu pie pleca Rīgā stāvēja labējie un kreisie, latvieši un krievi – visi, kas ir par dzīvību un pret “nāves kultūras” uzbāzīgo propagandu.

Tiek likta lietā arī teoloģiskā demagoģija. Teologi ar “cāļa smadzenēm” cenšas pierādīt, ka Radītājs esot kļūdījies, radīdams vīrieti un sievieti un dodams pavēli augļoties un vairoties, un piepildīt zemi. Tie nemaz necenšas glābt perversiju vergus no nāves un pazušanas, bet cenšas legalizēt grēku un attaisnot grēcīgu dzīvesveidu. Te nevar pārprast, ka viņu patrons ir “melis un melu tēvs” – sātans. Sātanisms 21.gadsimta teoloģijā ir realitāte, ar kuru jārēķinās visupirms Baznīcām.

Neizpaliek arī pseidozinātniskā demagoģija. Homoseksuālisms, lūk, esot iedzimta kaite, un tāpēc necilvēcīgi esot aicināt homiķus atmest viņu niķus un atgriezt pie normālas lietu izpratnes. Neviens no šiem “zinātniekiem” gan nespēj uzrādīt kādu homoseksuālistu, kurš šinī pasaulē būtu ieradies caur “putras gaņģi”, jo tas nu ir absolūti neiespējami. Pilnīgi melīga ir arī šī pseidozinātniskā teorija. Tā kā homoseksuālistu čupošanās ir absolūti neauglīga, tad tie tiepjas par tiesībām adoptēt veselīgus cilvēkbērnus, kas nekādi nav pieļaujams.

Kā redzam, 21.gadsimtā risinājumu un iespēju netrūkst, un tāpēc arī turpmāk sabiedrībai modri jāseko, lai izvirtuši komisāri pa demokrātijas vārtiem neievazā izvirtību, postu un nāvi un, lai galu galā demokrātisko vairākumu nepazemotu izvirtīgais mazākums, kā tas notika Eiropas Parlamentā, kad sātanisti liedza komisāra posteni kristietim Roko Butiljonem. Tas bija īsts “minoritātes” bezkaunības pierādījums un patiesas demokrātijas noliegums Eiropas Parlamentā. Tas ir atgādinājums, ka Eiropas komisārus vajag nevis paklausīt, bet pāraudzināt. Vislabāk šo seksuālo minoritāti varētu pāraudzināt nacionālā minoritāte – čigāni. Tur īsā laikā viņu apziņu ar džiņdžalu izdžiņdžalotu padarītu tīru no visiem murgiem.

Andrejs Kavacis
Prāvests emeritus

"DDD"
Nr. 18(118)
2006.gada 1.-14.septembris