Administratīvajai rajona tiesai

Pieteikums par Latvijas Republikas Saeimas Prezidija 2006.gada 8.jūnija Lēmuma "Par Latvijas Republikas Saeimas Preses dienesta lēmumu Nr.12/14-3-n/103 daļā par akreditācijas atteikšanu" atcelšanu pilnībā ar tā pieņemšanas brīdi

Saeimas Preses dienests ar 2006.gada 3.maija lēmumu Nr.12/14-3-n/103 nolēma atteikt akreditāciju diviem žurnālistiem – Aivaram Gardam un Līgai Muzikantei, pamatojoties uz vairākiem apstākļiem, tajā skaitā uz to, ka viņiem izvirzīta apsūdzība saskaņā ar Krimināllikuma 78.pantu. Lienei Apinei akreditācija tika piešķirta.

2006.gada 8.jūnijā šis lēmums daļā par akreditācijas atteikšanu tika apstrīdēts Saeimas Prezidijā.

Saeimas Prezidijs izskatīja iesniegumu 2006.gada 8.jūnija sēdē, kurā nolēma

atstāt spēkā Saeimas Preses dienesta 2006.gada 3.maija lēmumu Nr.l2/14-3-n/103 daļā par akreditācijas atteikšanu.

Lēmumā norādīta tā pārsūdzības kārtība, proti, lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanas dienas var pārsūdzēt administratīvajā rajona tiesā. Lēmums stājas spēkā ar brīdi, kad tas tiek paziņots adresātam.

Lēmums adresātam paziņots 2006.gada 12.jūnijā, līdz ar to pārsūdzības termiņš ievērots.

Apstrīdētā lēmuma motivējošā daļa pamatota ar šeit pieteikumā treknā šriftā izceltu pieņēmumu kopumu:

"(..) 2006.gada 28.aprīlī prokurore Ieva Garanča uz Rīgas apgabaltiesu nosūtīja krimināllietu, kurā pēc Krimināllikuma 78.panta pirmās daļas par nacionāla naida kurināšanu apsūdzēti laikraksta "DDD" žurnālisti Aivars Garda un Līga Muzikante.

No lietas apstākļiem izriet, ka Līga Muzikante un Aivars Garda, iespējams, ir pārkāpuši Krimināllikuma 78.panta pirmās daļas prasības. Līdz ar to nav pieļaujama šo personu pilntiesīga piedalīšanas Saeimas rīkotajos pasākumos ar preses klātbūtni.

Tādas informācijas izplatīšana, kura var izraisīt rasu naidu un neiecietību, šādos Saeimas pasākumos var negatīvi ietekmēt ne vien Saeimas darbu, bet arī Latvijas kā demokrātiskas valsts tēlu. Neatsakot akreditāciju, tiktu radīta iespēja izplatīt minēto informāciju. (..)"

Apstrīdēto lēmumu uzskatām par prettiesisku un atceļamu pilnībā. Kā zināms, privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu var izdot uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Iestādes rīcībai jāatbilst tiesību normām, tai piemērojamo tiesību normu ietvaros jāveicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzība.

To paredz APL 5., 7., 11.pantos noteiktie privātpersonas tiesību ievērošanas princips, tiesiskuma princips, likuma atrunas princips, kas nav ievēroti apstrīdētajā lēmumā, tajā piemērojot ārējās tiesību normas, veicot to nepareizu interpretāciju vai piemērojumu pēc analoģijas, izdodot apstrīdēto lēmumu pretrunā ar personas nevainīguma prezumpciju.

Vispirms, neatkarīgi no apstrīdētā lēmuma motivējošā daļā gramatiski piemērotās pieļāvuma formas, kur šī lēmuma adresāti Līga Muzikante un Aivars Garda "(..) iespējams, ir pārkāpuši Krimināllikuma 78.panta pirmās daļas prasības (..)", –

1. turpmāk šajā lēmumā jēdzieniski viņi nepārprotami atzīti it kā par vainīgiem, bez šīs iepriekš minētās pieļāvuma iespējas, šādi neparedzot un izslēdzot attaisnojoša tiesas sprieduma vai cita Līgas Muzikantes un Aivara Gardas nevainīgumu apstiprinoša procesuāla risinājuma iespējas minētās krimināllietas ietvaros;

2. lēmuma adresātu Līgas Muzikantes un Aivara Gardas it kā pierādītā vaina attiecināta ne tikai uz minētajā krimināllietā izmeklējamām viņu darbībām, bet apstrīdētā lēmuma motivācija droši paredz un piedēvē viņiem analoģisku kriminālsodāmu darbību turpmāku izdarīšanu Saeimas rīkotajos pasākumos ar preses klātbūtni.

Šādi apstrīdētais lēmums ir tiešā pretrunā ar personas nevainīguma prezumpciju, kuras aprakstam ērti izmantot Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra sprieduma lietā Nr.2005-22-01 Secinājumu daļas 4.p. formulējumu:

"(..) Satversmes 92. panta otrais teikums noteic, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Šajā normā tiek nostiprināts viens no svarīgākajiem tiesiskas valsts pamatprincipiem – nevainīguma prezumpcija. Tas iekļauts arī Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. pantā, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā. Nevainīguma prezumpcija Latvijas tiesību sistēmā nostiprināta divējādi – Satversmes 92. pantā kā viena no cilvēka pamattiesībām un Kriminālprocesa likuma 19.pantā kā kriminālprocesa pamatprincips.(..)".

Tā, nevainīguma prezumpcija kā kriminālprocesa pamatprincips Latvijas tiesību sistēmā Kriminālprocesa likuma 19.pantā izklāstīta detalizēti un vienkārši:

(1) Neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.

(3) Visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams novērst, jāvērtē par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Tāpat Kriminālprocesa likuma 15.pants paredz ikviena tiesības kriminālprocesā uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā. Saskaņā ar Krimināllikuma 1.panta otro daļu, atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzlikt kriminālsodu var ar tiesas spriedumu un saskaņā ar likumu.

Tā kā attiecībā uz apstrīdētā lēmuma adresātiem nav spēkā stājies notiesājošs spriedums, un tāda nav bijis lēmuma pieņēmēju rīcībā, izdodot apstrīdēto lēmumu, tas atzīstams par prettiesisku, tiesību normām neatbilstošu un tādēļ atceļamu.

Tajā pat laikā

Nevainīguma prezumpciju kā vienu no cilvēka pamattiesībām Latvijas tiesību sistēmā Satversmes 92. pantā apstrīdētais lēmums skar sekojoši:

Vispirms, nav vērtējams par likumpamatotu apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 5.p., īpaši šeit pieteikumā ar treknu šriftu izceltais teksts :

"(..) Nav pamatots iesniegumā minētais apgalvojums, ka Saeimas Preses dienests, atsakot akreditāciju, būtu uzņēmies tiesas funkcijas. Atsakot akreditāciju, netika pārkāpta nevainīguma prezumpcija. Kā norādījusi Satversmes tiesa, nevainīguma prezumpcija piesaucama tikai paša kriminālprocesa ietvaros, bet, ja personai radies kāds pamattiesību ierobežojums, tas vērtējams attiecībā uz konkrēto pamattiesību, nevis saistībā ar nevainīguma prezumpciju (Sk. Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra spriedumu lietā Nr.2005-22-01).(..)"

Pirmkārt:

Tas ir nevis citēts, bet pārstāstīts, pie tam neprecīzi: Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra sprieduma lietā Nr.2005-22-01 šeit iepriekš apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 5.p citētā teksta expressis verbis nav. Līdz ar to iepriekš minētais teksts ir ne vairāk kā apstrīdētā lēmuma izdevēja – iestādes – viedoklis par šo spriedumu, tam nav Satversmes tiesas sprieduma likuma spēka

Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra spriedums satur līdzīgu tekstu ar gluži pretēju saturu un jēgu, kur uzsvars šeit pieteikumā izcelts ar treknu šriftu: "(..) Nevainīguma prezumpcija ir konstitucionāla pamattiesība, kura galvenokārt izpaužas kriminālprocesā.(..)"

Otrkārt:

Saskaņā ar APL 17.panta "Tiesību normu interpretācija un analoģija" piekto daļu, ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju.

Ar apstrīdētā lēmuma motīvu daļas 5.p. minēto Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra spriedumu lietā Nr.2005-22-01, Satversmes tiesa vērtējusi likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 14. panta pirmās daļas 4. punkta normas vārdu "tiesājamā, apsūdzētā vai aizdomās turētā" (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 15. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 106. pantam.

Tātad, Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra spriedums lietā Nr.2005-22-01:

1. neatceļ un negroza nevainīguma prezumpciju, kā tā nostiprināta Latvijas tiesību sistēmā;

2. Neinterpretē un neskar nevienu no apstrīdēto lēmumu pamatojošām tiesību normām, it īpaši likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 25.panta 5.punktu, 26.panta ceturto daļu.

Treškārt:

Izdodot apstrīdēto lēmumu, tajā savstarpēji samērotas un piemērotas ārējas tiesību normas, proti,

1. likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 25.panta 5.punkts, kur žurnālista pienākumi ir: (..) ievērot valsts, sabiedrisko organizāciju, uzņēmējsabiedrību (uzņēmumu) un pilsoņu tiesības un likumīgās intereses;

2. Krimināllikuma 78.panta "Nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēka tiesību ierobežošana" pirmā daļa, kur par minēto atzīta darbība, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības;

3. Nevainīguma prezumpcija, neminot konkrētas tiesību normas

Šo normu samērošana un piemērošana apstrīdētajā lēmumā nav konkrētāk minēta, kā tikai ar šeit iepriekš minēto Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra sprieduma lietā Nr.2005-22-01 motīvu daļas neprecīzo pārstāstu. Šādi apstrīdētais lēmums izdots tajā nenorādot attiecībā uz iepriekš minētajām tiesību normām piemēroto interpretācijas un/vai analoģijas metodi, atbilstoši APL 17.panta prasībām, tai skaitā, piemēram, tās atbilstību tiesību sistēmai, vai lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu, ko šādi iespējams sasniegt.

Ceturtkārt:

apstrīdētajā lēmumā atbilstoši APL 67.panta otrās daļas 7.punktam norādītais atsevišķais piemēroto tiesību normu uzskaitījums – likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 25.panta 5.punkts, 26.panta ceturtā daļa, kā arī Administratīvā procesa likuma 81.panta otrās daļas 1.punkts, ceturtā un piektā daļa, – neregulē apstrīdētajā lēmumā tieši atrunātos jautājumus par droši paredzēto, uz lēmuma adresātiem attiecināto kriminālsodāmu darbību turpmāku izdarīšanu Saeimas rīkotajos pasākumos ar preses klātbūtni. Šis tiesību normu uzskaitījums nav tam piemērojams un uz tādu iespēju attiecināms.

Un pretēji, –

šeit iepriekš citētiem apstrīdētā lēmuma motivējošās daļas pieņēmumiem par iespēju izplatīt tādu informāciju, kas vērtējama kā kriminālsodāms nodarījums, Latvijas Republikas likumos ir paredzēts cits, tiešs normatīvs regulējums, kas apstrīdētajā lēmumā nav ne minēts, ne vērtēts, konkrēti:

Ja ir pamats uzskatīt, ka attiecīgās personas turpinās noziedzīgas darbības, tad, vadoties no Kriminālprocesa likuma 241.panta otrās daļas, aizdomās turētajam jāpiemēro kādu no šī paša likuma 243.pantā paredzētajiem drošības līdzekļiem kā procesuālo piespiedu līdzekli. Tā kā apstrīdētā lēmuma adresātiem tāds nav piemērots, un tādas ziņas nav bijušas lēmuma pieņēmēju rīcībā, izdodot apstrīdēto lēmumu, tas atzīstams par prettiesisku, tiesību normām neatbilstošu un tādēļ atceļamu.

Piektkārt:

Kā iepriekš minēts, saskaņā ar APL 11.pantu, privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu var izdot uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata.

Ja šādas normas nav, akts izdots pamatojoties uz tajā piemērotu tiesību normu interpretāciju un/vai analoģiju, pie tam nepareizi piemērotu tiesību normu interpretāciju un/vai analoģiju, atliek konstatēt, ka apstrīdētā lēmuma adresātiem Līgai Muzikantei un Aivaram Gardam nelabvēlīgs administratīvais akts izdots uz prokurores Ievas Garančas uz Rīgas apgabaltiesu nosūtītās krimināllietas pamata.

Konstatējot minēto, apstrīdētais lēmums atzīstams par prettiesisku, tiesību normām neatbilstošu un tādēļ atceļamu.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, minētām tiesību normām, tai skaitā,

Latvijas Republikas Satversmes 92. pantu, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantu, Krimināllikuma 1.panta otro daļu, 78.panta pirmās daļu, Kriminālprocesa likuma 19.pantu, 241.panta otro daļu, 243.pantu, Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu, Satversmes tiesas 2006.gada 23.februāra spriedumu lietā Nr.2005-22-01, likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 25.panta 5.punktu, 26.panta ceturto daļu, APL 5., 7., 11., 17., 107.p.pirmo un otro daļu, 185., 246.-253.pantiem, citiem ar minētajiem saistītiem pantiem un tiesību normām, –

Lūdzam:

1. atcelt Latvijas Republikas Saeimas Prezidija 2006.gada 8.jūnijs Lēmumu "Par Latvijas Republikas Saeimas Preses dienesta lēmumu Nr.12/14-3-n/103 daļā par akreditācijas atteikšanu" pilnībā;

2. noteikt, ka minētais administratīvais akts uzskatāms par atceltu ar tā pieņemšanas dienu;

3. uzlikt par pienākumu Saeimas prezidijam pieņemt lēmumu piešķirt Saeimas Preses dienestam preses akreditāciju laikraksta "DDD" žurnālistiem Aivaram Gardam un Līgai Muzikantei;

4. lietu izskatīt steidzamības kārtā, jo:

1. Saeimas prezidija lēmums aizskāris cilvēku pamattiesības,

2. Saeimas prezidija lēmumi neatgriezeniski negatīvi ietekmē laikraksta "DDD" darbību;

3. Saeimas prezidija līdzšinējā neprofesionalitāte lēmumu pieņemšanā liek domāt, ka Saeimas prezidijs apzināti vēlas novilcināt laikrakstam "DDD" pozitīva lēmuma pieņemšanu.

5. lietu izskatīt mutvārdu procesā.

Aivars Garda

Līga Muzikante,

laikraksta "DDD" galvenā redaktore

LNF preses dienests