Saruna ar Valsts Valodas centra Kontroles daļas vadītāja pienākumu izpildītāju Antonu KURSĪTI

Turpinājums no 17(117) numura

Antons Kursītis: Krievvalodīgie darba devēji latviešus pieņem darbā tikai tik daudz, lai būtu daži pret viņiem labvēlīgi noskaņoti tulki. Svarīgi ir saprast to, ka šā brīža situācijā Latvijā ir pilnīga krievu valodas pašpietiekamība. Un tas nāk par sliktu ne tikai latviešu valodai, bet visai valstij kopumā.

Es strādāju par valodas inspektoru vairāk kā 14 gadus, un man ir iespēja salīdzināt vairākus rajonus. Manā pārziņā ir seši rajoni. Iepriekš tomēr dominēja daudznacionāli kolektīvi, tagad diemžēl nostiprinājušies mononacionāli kolektīvi. Ir noteicoši latviski runājošie kolektīvi un noteicoši krieviski runājoši kolektīvi. Un katrā pusē pastāv pilnīgi atšķirīga informācijas telpa – it kā mēs dzīvotu divās dažādās valstīs. Valsts nelaime, ka tā nav spējīga nodibināt vienotu informācijas telpu. Mēs it kā dzīvojam vienā zemē, bet izpratne par notikumiem, valstij svarīgiem procesiem veidojas pilnīgi atšķirīga, bieži pat pretēja. Ļoti lielu valsts iedzīvotāju daļu daudz vairāk interesē, kas notiek Krievijā, viņi pat nezina un neinteresējas par vietējiem kultūras pasākumiem, neatkarības gadadienām u.c. Viņiem tas nav vajadzīgs. Viņi šeit ir pašpietiekami ar savu krieviskumu visās jomās.

DDD: Vai no latviskas valsts, kultūras un valodas saglabāšanas viedokļa tas ir pieļaujami?

A.K.: Nav pieļaujami. Tas ir smags un nopietns jautājums. Daudz ko izšķirs tuvojošās Saeimas vēlēšanas. Un atkal drīz vien aktualizēsies jautājums par to, kāpēc vismaz pašvaldības vēlēšanās nevar dot tiesības piedalīties nepilsoņiem, – tas taču ir Lietuvā, Igaunijā utt. Taču nedrīkstam aizmirst, ka Latvijā ir pavisam cita etniskā situācija. Jā, mums nav nekādu problēmu šādas tiesības piešķirt savu nacionālo identitāti saglabājušajām grupām – lietuviešiem, igauņiem u.c. Jo viņu ir maz, un viņu attieksme pret LR ir tikpat pozitīva kā, piemēram, Lietuvā dzīvojošo latviešu attieksme pret Lietuvu. Turklāt visas šīs grupas ir ar izteiktu nacionālo identitāti un nesaplūst kopīgā krieviski runājoša masā. Nepilsoņiem nedrīkst piešķirt balsstiesības. Kāpēc? Redziet, pašvaldību politiskā un ekonomiskā vara ir ļoti cieši saistītas. Pie šādiem apstākļiem septiņās lielākajās Latvijas pilsētās politiskā vara automātiski piederētu krieviski runājošajiem. Un tas nav pieļaujami. Tā būtu traģēdija valstij, jo tad krieviski runājošo ekonomiskā vara apvienotos ar politisko varu, kā rezultātā ciestu daudzas sfēras. Piemēram, Izglītības likums, jo skolu direktorus apstiprina pašvaldību vadītāji. Līdz ar to pilsētas dome var ļoti stipri ietekmēt skolu darbību. Ja pilsētas dome ir prokrieviska, tad skaidrs, kā tiek ietekmēts arī skolu darbs – turklāt pilnīgi likumīgi. Tāpēc nedrīkst darīt tā, kā izdarīja Lietuva, kur krievi ir tikai aptuveni 8%. Krievvalodīgie grib tiesības bez pienākumiem.

Pārkrievotie nekrievi kurina naidu

DDD: Būtībā Latvija joprojām ir okupēta, jo mūsu zemi nav atstājuši okupācijas gados šeit iebraukušie. Vai jūs atbalstāt dekolonizāciju, okupācijas seku novēršanu?

Antons Kursītis: Uz šo jautājumu atbildēšu nevis kā amatpersona, bet kā privātpersona.

Atbalstu – Valdības un Saeimas līmenī ir jāliek uzsvars uz to, ka mēs atbalstām Krievijas prezidenta Putina programmu, kopā ar Eiropas Savienības citām valstīm arī piešķiram finansējumu tās realizēšanai. Jāliek uzsvars uz to, ka, nevis mēs viņus kaut kur dzenam, bet viņus pašus Krievijas valsts sauc uz viņu etnisko dzimteni. Bet diemžēl Latvijas Ārlietu ministrija, kurai būtu aktīvi jārisina šie jautājumi, klusē.

DDD: Kāpēc?

A.K.: Galvenais iemesls ir tas, ka viņi pārāk cieši saistīti ar krieviski runājošo ekonomisko varu. Tas ir jāatzīst. Mūsu valdības ekonomiskās intereses diemžēl pārāk bieži sakrīt ar krieviski runājošo ekonomiskās varas interesēm: vienam labi un otram labi... Nesaprotu, kas mums varētu valdības līmenī aizliegt atbalstīt Krievijas prezidenta Putina aicinājumus – lūdzu, televīzija, radio, prese – visas iespējas izplatīt publiskus aicinājumus un informāciju par šīm aizbraukšanas iespējām un praktiskajiem soļiem. Neviens mums neliedz piesaistīt arī daļēju finansējumu no Eiropas Savienības naudas, utt.

Taču te redzama cita nelaime – ir tādi vadītāji, kuri ļoti labi jūtas, kad tiek sanaidotas divas pretējās puses jebkurā līmenī. Darbojas pēc principa – skaldi un valdi. Līdz ar to tiek radīta un uzturēta spriedze, kas ir nevajadzīga un neizdevīga abām pusēm, izņemot pašus “diriģentus”. Šajā gadījumā visnegatīvāko lomu spēlē neatgriezeniski pārkrievotie nekrievi. Tas ir pat aklam redzams un kurlam dzirdams, ka viņi sanaido krievus ar latviešiem, bet paši pēc tam paiet maliņā. Un tad, kad kaut kas saasināts notiek, tad paziņo: “Nē, mēs jau neesam organizējuši mītiņu, tikai megafonu turējām rokās.” Un diemžēl mūsu policija nespēj vai negrib to fiksēt un attiecīgi rīkoties. Un šādus “neorganizētājus” nomaina atkal jauni un jauni. Jāatzīst, tas ir īpašs talants. Rezultātā mēs paši dzīvojam kaut kādā radītā muļķīgu aizdomu atmosfērā, kaut gan patiesībā vainīgi ir viņi. Viņi visus sanaido, bet paši dzīvo labklājībā, savus bērnus sūta mācīties uz ārzemēm.

DDD: Ždanoka, Cilēvičs, Pliners?..

A.K.: Un tā tālāk, un tā tālāk... Runāju par neatgriezeniski pārkrievotiem citu tautību cilvēkiem, tostarp arī latviešiem! Rezultātā diemžēl ir tā, ka absolūtais vairākums vairs nevar, neprot aizstāvēties pret šādu absolūto mazākumu. Viņi slēpjas aiz mistiskām tiesībām, bez pienākumiem, kas ir nepieņemamas Latvijas konkrētajai situācijai. Turklāt tie pat nav nekādi likumi, tās ir tikai rekomendācijas, kuras var arī nepildīt, ja vien ciena Latvijas valsts pamatvērtības vairāk kā savu naudas maku vai ietekmīgu amatu...

Krievvalodīgo viesstrādnieku pieplūdums grauj valsti

Antons Kursītis: Šobrīd Latvijā veidojas arvien bīstamāka situācija ar nekontrolēto darbaspēka plūsmu. Mūsējie aizbrauc uz ārvalstīm, bet šeit ienāk ukraiņi, baltkrievi, krievi. Mūsu cilvēki, it sevišķi jaunieši, kuri beiguši skolas ar latviešu mācību valodu, neprot krievu valodu un darbā ļoti bieži netiek pieņemti, bet tai pat laikā šiem iebraucējiem ir nodrošinātas darbavietas. Latviešiem pilsētu darbavietu vārti ir slēgti, jo viņi neprot krievu valodu, bet migrantiem un citiem krieviski runājošiem tiek nodrošinātas daudz lielākas iespējas. Pēc izglītības esmu ekonomists, un varu apgalvot, ka no mazizglītotā darba spēka importa ne valsts, ne iekšzemes kopprodukts neko daudz neiegūst, toties ļoti zaudē tautu saskaņas jomā. Liela daļa šo strādnieku paliks dzīvot tepat, jo kaut vai tas pats Valsts valodas likums nepieprasa no viņiem valsts valodas zināšanas. Viņiem ir ideāla situācija – viņš šeit valodas ziņā jutīsies tāpat kā Baltkrievijā, Ukrainā, bet saņems par to pašu darbu lielāku algu. Zaudēsim atkal tikai mēs, jo darba algas nepaaugstināsies, jo būs daudz lielāka konkurence. Līdz ar to cietīs arī valsts budžets. Un bez darba un pienācīgas samaksas joprojām paliks tie latvieši, kuri nedzīvo lielajās pilsētās.

Valsts ekonomikai tas nav izdevīgi arī no cita viedokļa. Ja es, piemēram, esmu kāda veikala vai uzņēmuma īpašnieks, man, protams, ir izdevīgāk pieņemt darbā 100 strādniekus no Krievijas vai Ukrainas, maksāt mazāku darba algu, uz ko viņi ir spiesti piekrist, nevis paaugstināt algu vietējiem strādniekiem, kas te visu laiku par kaut ko arī pamatoti protestē. Līdz ar to cietīs arī valsts budžets un bez darba joprojām paliks tie valsts iedzīvotāji, kuri nedzīvo lielajās pilsētās. Darba devējam šobrīd ekonomiski daudz izdevīgāk ir ievest 100 strādnieku, nevis nopirkt vienu autokrānu. Autokrāns ir jāpērk par savu naudu, taču strādnieki, ja pēc gada nebūs vajadzīgi, tiks atlaisti, un pabalstu izmaksas būs uz valsts sociālā budžeta pleciem. Darba ražīgums Baltijas valstīs ir tikai 40% no EIRO zonas valstu darba ražīguma. Darba ražīgumu visātrāk var kāpināt, iepērkot modernu tehnoloģiju, izglītojot jau esošos strādājošos, nevis ievedot strādniekus. Ilgspējīgi domājošai valdībai būtu kā ar dūri pa aci jāpaskaidro, ka tā nepiekāpsies noteicoši krieviski runājošo privātīpašnieku īslaicīgajām interesēm un neatļaus Latvijā iebraukt nesamērīgi lielam strādnieku skaitam. Šāda vienkāršota darbaspēka iepludināšana saistībā ar nodokļu tikai daļēju maksāšanu ir izdevīga daudziem privātuzņēmējiem, nevis valstij kopumā.

Turpinājums sekos
Pierakstīja Ilze Liepa

"DDD"
Nr. 18(118)
2006.gada 1.-14.septembris