Turpinājums no 17(117) numura

– DDD: Kas varētu vienot latviešus?

– Ojārs Stefans.: Tas ir smags jautājums. Kā jau teicu, vienmēr vajadzīgs kāds ārējs ienaidnieks, lai tauta kļūtu vienota.

– DDD: Vai tiešām fakts, ka Latvija joprojām ir okupēta, ka civilokupantu repatriācija nav notikusi, un izskatās, ka mūsu valdība pat priecājas par to, nav pietiekošs arguments, lai latvieši kā tauta būtu vienoti?

– O.S.: Man atkal jāatkārtojas, bet tas patiešām ir ļoti smags jautājums. Mūsu pašreizējā vara, mediji taču nepievērš uzmanību tam, kas ir patiesi svarīgs. Bet vienkāršā tauta ir jāizglīto, viņu domas jāvirza uz patiesību. Par “nabaga” pederastiem rāda un raksta no rīta līdz vakaram, bet par nacionālajiem partizāniem ne vārda. Tā ir manipulēšana ar tautas apziņu, jo vienkāršie ļaudis tic tam, ko raksta avīzes un rāda televīzijā.

– DDD: Jūs sakāt, ka okupācijas seku likvidēšana ir grūts jautājums, bet vai tad, kad gājāt mežā, lai nepieļautu okupantu ienākšanu, situācija bija viegla? Un tomēr jūs nenolaidāt rokas, bet ņēmāt ieročus un cīnījāties. Varbūt tomēr būtu vērts padomāt, kā, nevis dzīvot no valdības atmestajiem grašiem, bet pateikt sabiedrībai patiesību un aktīvi aicināt mainīt situāciju. Latvijas Nacionālā fronte cīnās un rosina pārējos pievienoties. Jā, mēs nepatīkam valsts varai – gluži tāpat kā jūs savā laikā okupētāju varai, bet vai ar to nav jālepojas?

– O.S.: Arī mans uzskats ir tāds, ka jācīnās, un jūs jau to darāt. Ja runājam par laiku, kad mēs cīnījāmies, tad apstākļi bija citi un arī cīņas veids bija cits. Tad bija ieroči, un, ja okupants nepakļāvās, viņš vienkārši tika likvidēts. Šodien ar to rungu taču nevienam nedrīkst sist.

– DDD: Šodien, paldies Dievam, ieroči vēl netiek pielietoti, bet ir taču citi veidi, kā cīnīties un uzvarēt. Piemēram, propaganda medijos, valsts varas griba realizēt starpvalstu repatriācijas programmas. Arī aktīva sabiedrības gribas parādīšana var mainīt situāciju. Diemžēl šie, tēlaini izsakoties, ieroči netiek izmantoti. Neesmu dzirdējusi, ka, piemēram, jūsu vadītā organizācija būtu vērsusies ar prasību pie Saeimas, Ministru prezidenta, Valsts prezidentes atgūt Abreni un likvidēt okupācijas sekas. Nav manīts jūsu organizācijas sašutums par valdības nevēlēšanos atsaukties Krievijas prezidenta Putina aicinājumam krieviem atgriezties Krievijā.

– O.S.: Saprotu, par ko jūs runājat, un būtībā jums taisnība, bet jāsaprot arī mūs. Mēs bijām visapspiestākie ne tikai līdz, bet arī pēc gulaga laikiem. Mums bija liegta iespēja iegūt labu izglītību, tādēļ trūkst to, kuri varētu kaut ko uzrakstīt un izdarīt. Ja mēs pie kāda vēršamies pēc palīdzības, tad tiek piestādīts lielais rēķins.

– DDD: Labi, mēs sagatavosim šādu atklātu vēstuli. Vai jūsu vadītā organizācija tai pievienosies, parakstīs to?

– O.S.: Es pats personīgi vienmēr esmu jūs atbalstījis un atbalstīšu arī turpmāk, bet neesmu vienīgais noteicējs – Nacionālo partizānu apvienībā ir valde, kura pieņem šādus lēmumus. Taču varu apliecināt, ka esmu gatavs runāt ar valdi par sadarbību ar Latvijas Nacionālo fronti. Patiesībā, jau arī līdz šim esam centušies aktīvi iesaistīties visur, cik tas ir bijis mūsu spēkos. Savā laikā atbalstījām prezidenti, bet tagad gaidām to dienu, kad notiks viņas maiņa. Mēs gaidām tādu prezidentu, kuru varētu uzaicināt uz Nacionālo partizānu 17.saietu.

– DDD: Vai es pareizi sapratu, ka arī jūs, kā lielākā daļa latviešu, esat vīlušies prezidentē?

– O.S.: Es domāju gan! Runā, ka prezidente nesot Latvijas valsts tēlu pasaulē, bet vēl nav skaidrs, vai tas ir Latvijas, vai viņas pašas personiskās interesēs.

– DDD: Jāspriež pēc darbiem. Līdz šim neviens nav spējis atbildēt, kāds latviešiem labums no tā saucamās Latvijas tēla nešanas pasaulē? Latvija, lūk, esot Eiropas Savienībā un NATO, bet kāds latviešiem no tā labums?

– O.S.: Man arī nav redzams tas labums. Gluži pretēji – Eiropas Savienība uzspiež mums “vērtības”, kuras latviešiem nekad nav bijušas pieņemamas. Vienmēr esmu uzskatījis, ka no vienas savienības izkļuvām, bet tikpat ātri otrā ieskrējām. Kura no tām labāka – vēl neesmu ticis skaidrībā. Materiālā ziņā varbūt Eiropas Savienība ir ieguvums.

– DDD: Bet vai jums nešķiet, ka ES solītā materiālā labklājība, iespējams, ir bīstamāka par padomju varas okupāciju? Tajā laikā lielākā daļa cilvēku skaidri apzinājās, ka brīvības nav, ka jābūt gataviem to izkarot ar ieročiem rokās. Šodien retais saprot, kas patiesībā notiek, ka Latvijas brīvība ir ilūzija.

– O.S.: Es jau teicu, ka šodien viss atkarīgs no sabiedrības informētības, situācijas skaidrojuma. Nespēja redzēt patiesību, protams, ir bīstamāka par fizisku apspiestību.

– DDD: Pederasti tika apmētāti ar mēsliem, jo tajā brīdī cilvēki uzskatīja to par vienīgo veidu, kā izrādīt savu attieksmi pret šo pretdabisko un cilvēka necienīgo parādību. Vai jums nešķiet, ka līdzīgu attieksmi būtu pelnījuši mūsu bijušie un esošie valsts vadītāji?

– O.S.: Es domāju, ka viņi no tautas būtu pelnījuši ne tikai mēslus... Mums vienkārši rokas par īsu. Sabiedrības noskaņojums ir ļoti atkarīgs no valdības un mediju nostājas. Mana balss ir tikpat kā sauciens tuksnesī. Diemžēl ik uz soļa jāsastopas ar cilvēku tumsonību un bailēm.

– DDD: Vai piekrītat apgalvojumam, ka pašreizējā un visas līdzšinējās valdības būtībā izdarījušas smagu starptautisku noziegumu, neveicot Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?

– O.S.: Protams. Viss taču sākās ar Gorbunovu un Godmani. Nevaru saprast, kā cilvēkam, kurš latviešu tautai nodarījis tik daudz ļauna, vēl nav neērti pretendēt uz vietu 9.Saeimā?! Domāju, ka tālāki komentāri nav vajadzīgi...

– DDD: Kādai vajadzētu būt Latvijas valdības reakcijai uz Krievijas prezidenta Putina aicinājumu saviem tautiešiem pārcelties uz dzīvi Krievijā?

– O.S.: Vai tad tieši to mēs neesam gaidījuši visus šos tā saucamās neatkarības gadus? Manuprāt, valdībai ar īpašu uzmanību vajadzētu pievērsties šim jautājumam. Kādēļ tas nenotiek? Tādēļ, ka, pateicoties tam pašam Godmanim, ekonomiskā vara Latvijā ir krievu rokās. Ja ir ekonomiskā vara, tad politiskajai ir maza nozīme. Daudziem te ir tik labi, ka viņi nekur negrib braukt.

– DDD: Bet mērķtiecīga valsts propaganda varētu situāciju mainīt. Ja latviešu pašu ikdienas attieksme pret krievvalodīgajiem okupantiem būtu atklāti negatīva, domāju, daudziem pēkšņi rastos vēlme Latviju pamest.

– O.S.: Bez šaubām, ka žurnālisti varētu daudz ko darīt, lai situācija Latvijā mainītos. Katrā ziņā nacionālie partizāni uzskata: jo mazāk krievvalodīgo Latvijā, jo labāk.

– DDD: Kādēļ, jūsuprāt, žurnālisti ir tik negatīvi pret latviešu interešu aizstāvjiem, pret prasību veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?

– O.S.: Man šķiet, ka jānomainās vairākām žurnālistu paaudzēm, līdz pilnībā izzudīs padomiskā domāšana. Šodienas žurnālisti, ja tā var teikt, taču ir padomijas subprodukts.

– DDD: Kādēļ prezidente ir pret čekas maisu atvēršanu?

– O.S.: Grūts jautājums. Ļaušu katram pašam izdarīt savus secinājumus... Attiecībā uz čekas maisiem, mana nostāja ir tāda, ka tie obligāti ir jāatver. Zinu, ka arī daži nacionālie partizāni ir maisos, bet taisnībai jānāk gaismā. Vienreiz taču jāpieliek punkts šai čekas maisu lietai.

– DDD: Vai varam teikt mūsu lasītājiem, ka nacionālie partizāni turpmāk kopā ar Latvijas Nacionālo fronti plecu pie pleca cīnīsies par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju?

– O.S.: Neesmu šīs organizācijas saimnieks, bet, manuprāt, jūs varat uz mums paļauties. Es vienmēr esmu uzskatījis un arī turpmāk uzskatīšu, ka taisnīgums Latvijā obligāti ir jāatjauno!

Pierakstīja Liene APINE

"DDD"
Nr. 18(118)
2006.gada 1.-14.septembris