Zviedrijas Demokrātiskā partija, kas Latvijas un citu valstu plašsaziņas līdzekļos maldinoši nodēvēta par “ultralabēju”, ir neliela nacionāla partija, kura vēršas pret imigrāciju un aicina pastiprināt kriminālo atbildību, jo noziedzība Zviedrijā uzplaukusi tieši imigrantu dēļ. Partija iestājas pret multikulturālas sabiedrības veidošanu, tātad nacionālo kultūru iznīdēšanu, nosoda Eiropas Savienību kā topošo supervalsti, aicinot saglabāt suverēnas nacionālas valstis un uzsverot neatkarīgu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību, nevis saplūšanu Eiropas Savienībā. Visas šis nostādnes ir normālas un loģiskas, turklāt partijas atjaunotajā mājaslapā (www.sverigedemokraterna.se) var pārliecināties, ka šī nav nekāda neonacistu fanātiķu grupa, kādu iespaidu par to rada “oficiālie” preses avoti, bet mērena nacionālistu partija. Tomēr nav noslēpums, ka kosmopolītiskajā Eiropas Savienībā vārdu “nacionālisms” pielīdzina nacismam. Tas ir pastāvošā režīma radīts mīts, lai diskreditētu nacionālo kustību tautas acīs un vājinātu tās pozīcijas.

Kā redzam, “pakaļ Eiropas modei” skrien arī Latvijas kangariņi un pakalpiņi, norejot Latvijas patriotus, saucot tos par ekstrēmistiem, radikāļiem un bezmaz potenciālajiem teroristiem – gana spēcīgi apvainojumi, lai iebiedētu tautas ievērojamu daļu atbalstīt nacionālās idejas (“lai tik kāds nepadomā, ka es arī esmu ekstrēmists vai rasists!”). Tomēr, lai arī kā Zviedrijas sabiedrībai skalotu smadzenes, ka “nacionālisms ir nacisms” (šādi saukļi bieži redzami uz plakātiem un aprakstītām namu sienām, tur visdrīzāk vainīgi imigrantu jaunieši), Lailas Freivaldes “galva ripoja”, jo pieprasījums slēgt interneta mājaslapu ir klajš Konstitūcijas pārkāpums, vārda brīvības ierobežojums.

Kas tajā pašā laikā notiek Latvijā? Ne vien ārlietu ministrs Artis Pabriks, bet pat Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kā arī daudzas citas augstas valsts amatpersonas, klaji ņirgājas par nacionālo organizāciju (LNF, NSS, Klubs 415, Visu Latvijai) vārda brīvību, nākot klajā ar apmelojumiem pat par sadarbību ar nacionālboļševiku teroristiem u.tml., ņirgājas par visu latviešu tautu, kā tas bija sevišķi spilgti redzams 16.martā. Ierobežojot leģionāru piemiņas pasākumus Rīgā un Liepājā, pastāvošais režīms izdomāja klajus melus gan par plānotajiem “teroraktiem”, kas tiekot organizēti sadarbībā starp latviešu nacionālistu un okupantu fašistu organizācijām, gan par Brīvības pieminekļa remontu ziemas salā, lai rastu ieganstu iežogot tautas brīvības simbolu – tas sašutumu izraisīja ne vien nacionāli apzinīgos latviešos, bet pat vienaldzīgajā tautas daļā, kura nespēja saprast tik klaju melošanu, “acīs skatoties”. Jāpiebilst, arī Laila Freivalde sākumā meloja, ka neko nezinot par Zviedrijas Demokrātiskās partijas mājaslapas slēgšanu, un viņa par saviem meliem ir samaksājusi ar demisiju. Meli par “ziņām, ka tiek plānotas provokācijas” bija labākais iemesls, ar ko režīms spēja attaisnot latviešu pazemojumus un cieņas apspļaudīšanu, ieskaitot nepamatotas aizturēšanas, ko veica prokrieviski noskaņotā policija, vecajā vārdā – milicija. Režīms pats organizēja lielāko provokāciju pret latviešiem, kāda notikusi kopš tā saucamās “neatkarības atgūšanas”, latviešus mēģināja satracināt līdz baltkvēlei (kas tomēr neizdevās), provocēt tautā milzīgu sašutumu par brīvības apspiešanu un latviešiem aizvainojošu melu propagandu – ir taču skaidrs, ka sēta un policijas apsardze ap Brīvības pieminekli tika organizēta (jāpiebilst – par pasakainu naudu no nodokļu maksātāju kabatām), lai “pazīmētos” Eiropas acīs, kā Latvija apkaro “bijušos fašistus”, kuri cīnījušies pret kara uzvarētājiem, Padomju Savienību. Režīms zināja, ka 16.martā Rīgā būs daudz ārvalstu žurnālistu, kas šo sētu un “brašos kārtības sargātājus” filmēs un fotografēs, rietumu presē tas tiktu atspoguļots kā cīņa ar neonacistiem vai kas līdzīgs. Tomēr vismaz Zviedrijas presē nevienā lielākajā preses izdevumā par 16.martu Latvijā neatradu neviena vārda, Francijas jauniešu demonstrācijas un Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu tuvums zviedriem likās aktuālāks.

Es ticu, ka 16.marta varas rīkotās provokācijas pret latviešiem bija daļa no Vairas Vīķes-Freibergas “vēstures skaidrošanas” misijas. Ja atceraties, pagājušā gada 9.maijā šī Rīgas pils Dāma, izjaucot Baltijas vienotību pret PSRS okupāciju un genocīdu, devās uz Maskavu, kur Sarkanajā laukumā sveica Sarkanās armijas parādi 40-o gadu formastērpos, ar milzīgiem Staļina portretiem, sarkanajiem karogiem un tiem pašiem tankiem, ar kuriem okupēja Latviju. Tātad toreizējais prezidentes “vēstures skaidrojums” ārvalstu presei Sarkanajā laukumā bija šāds: “Kārtīgs latvietis priecājas par Sarkanarmijas uzvaru un Latvijas “iekļaušanu” Padomju Savienībā un 9.maijā svin šo notikumu”. Pēc 9.maija nākamā iespēja “paspīdēt” ārvalstu preses priekšā ar saviem “vēstures skaidrojumiem” bija 16.marts Rīgā. Un tagad pils Dāmas vēstījums pasaulei ir šāds: “Kārtīgs latvietis uzskata latviešu leģionārus par fašistiem un kaunas par to, ka cīnījies pret Staļina, VDK un NKVD režīma atgriešanos”. Tie ir divi “vēstures skaidrojumi” pasaulei, ko stilistu uzkrāsotajai kundzei ar asins krāsas lūpām jau izdevies nodot pasaulei. Kas būs nākamais noziedzīgais, melīgais paziņojums?

Redzot, kādiem vārdiem notiekošo Gruzijā, Ukrainā un Baltkrievijā (“purpura”, “oranža” un “baltā” revolūcija) apraksta valdošais režīms Latvijā un tā “kompartijas laikraksts” Diena, pārņem dziļa neuzticība pret “demokratizāciju” šajās valstīs. Gruzīnu, ukraiņu un baltkrievu tautu brīvības, pārmaiņu alkas ir dabiskas un saprotamas, bet cik tīri ir politiķi, kas šis “revolūcijas” vada, izmantojot tautas milzu uzticību un rietumvalstu finansiālu atbalstu? Vai “demokratizācija” visdrīzāk nav rietumu kosmopolītiskā režīma centieni sagrābt varu pār šim tautām tikpat veikli, kā to ar ASV atbalstu pie mums paveica lunkanie kangari no Augstākās Padomes Atmodas laikā? Tagad mēs redzam pilnīgi skaidri, cik sapuvis un netīrs ir šis latviešiem naidīgais, noziedzīgais režīms, – to simbolizē Jūrmalas mēra vēlēšanu korupcijas telefona sarunas (galvenokārt atšifrējumi ir krievu valodā) un 16.marta atklātā “zobu atņirgšana” pret latviešiem. Tās “demokrātijas”, kas ar rietumu režīmu atbalstu nodibināta Latvijā, stūrakmens ir nevis vārda brīvība un ideāli, bet nauda un brīvais tirgus, kurš ir “svēts”, – tikmēr brīvībai un nacionālajai pašapziņai nav pat spļāviena vērtības. Tādēļ jūtu līdzi tautām, kurās šobrīd notiek “demokratizācija un ceļš uz Eiropu”. Vēl jo vairāk sašutumu rada apbrīnojamā sakritība starp Latvijas un Lukašenko režīma scenāriju līdzību pirms 16.marta Rīgā un prezidenta vēlēšanām Minskā – abos gadījumos tika jau iepriekš paziņots, ka “ir ziņas” par plānotajām nekārtībām, un tāpēc “sabiedriskās kārtības labad” jebkāda pulcēšanās ir aizliegta, ka pret to tiks vērsta “visa likuma bardzība” (kā izteicās V.Vīķe-Freiberga). Tādi paši policisti/miliči ķiverēs “strādāja” gan Rīgā, gan Minskā. Vienīgā atšķirība – Lukašenko režīmu visa “demokrātiskā pasaule”, tai skaitā arī Latvijas režīms, meties nosodīt (jau pēc iepriekš paredzamiem tekstiem), savukārt par tādiem pašiem un vēl absurdākiem brīvības un demokrātijas ierobežojumiem (pat nerunājot par morālo aspektu, kas skar latviešu tautas svētākās jūtas) Latvijas vara jūtas lepna un iedrošināta no rietumu kolēģiem.

Tādēļ latviešiem ir jāpieprasa reakcija uz katru demokrātijas pārkāpumu, kas noticis 16.martā un citos gadījumos, sākot no sīkākajiem un beidzot ar klaji kriminālajiem noziegumiem, režīms ir jāatmasko pasaules sabiedrības acīs, lai citas tautas to redzētu un būtu vismaz tikpat sašutušas kā par savās mājās pieredzētajiem brīvības pārkāpumiem (Lailas Freivaldes demisijas iemesls, salīdzinot ar Latvijā notiekošo ārprātu, ir tikai nieks). Aicinu arī, tiekoties ar cilvēkiem no ārzemēm, necelt savu pašapziņu, stāstot, cik Latvijā viss kārtīgi un progresīvi, cik mēs esam eiropeiski (tādu uzskatu mums iepotē vara ar preses starpniecību ik dienas), bet stāstīt visu, kā ir no sava, nevis avīzes Diena skatupunkta, – par to, kā lielākā daļa tautas grimst arvien lielākā nabadzībā un depresijā, kamēr vara uzmanību pievērš tikai nodrošinātajam slānim, par promaskavisko okupantu šovinistiskajam un ekonomiskajām interesēm izdevīgo valsts politiku, rusifikāciju, vārda un izteiksmes brīvības ierobežojumiem, kuriem piemēru bez sava gala ir atrodami kaut vai laikrakstā “DDD”, kā arī, protams, par Latvijas dekolonizācijas vitālo nepieciešamību latviešu nācijas izdzīvošanai. To visu ir sāpīgi atzīt, kur nu vēl stāstīt ārzemniekiem – kā nu es tā bojāšu mūsu valsts prestižu. Bet citādi nav iespējams, mums ir jādara zināma patiesība par noziedzīgo režīmu Latvijā tūlīt un tagad, jo rītdien to darīt jau būs par vēlu. Neviens cits mūsu vietā latviešus neaizstāvēs – netiku manījis, ka tā pati Zviedrijas bijusī ārlietu ministre Laila Freivalde, mūsu tautiete, būdama tik ietekmīgā amatā, būtu pievērsusi Zviedrijas un starptautiskās sabiedrības uzmanību latviešu stāvoklim un okupācijas sekām Latvijā, – viņai svarīgāk likās rūpēties par musulmaņu huligāniem, kas liekulīgi izmanto reliģiju nekārtību celšanai un grautiņiem.

"DDD"
Nr. 18(118)
2006.gada 1.-14.septembris