Šeit gan rodas jautājums, vai barikādieši varēja darīt ko vairāk, ņemot vērā, ka Latvija skaitījās Padomju Savienības republika un tajā atradās krievu karaspēks? Tikpat labi varam jautāt, vai barikādieši domāja par tādu Latviju, kāda tā ir šodien – pēc 15 gadiem?

Lai nu kā, Latvijā tika atstāta tā pati valdība – Augstākā Padome, kura organizēja vēlēšanas un izveidoja pati savu partiju, kas tajā laikā ar saviem solījumiem un “pieredzi valsts darbā” bija vispopulārākā partija – ar 38%. Nelaimīgā kārtā šajā partijā “cepuri iemeta” Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības priekšsēdis Gunārs Meirovics.

Pirms 5.Saeimas vēlēšanām G. Meirovics ciemojās “Straumēnos”, un kad mēs viņam jautājām, vai viņš vēlēšanās izies ar savu sarakstu (tāds viņam bija), vai arī piedalīsies ar kādu citu partiju? Viņš teica: “Mēs novērosim, un tad varbūt iemetīsim cepuri kādā partijā.” Nelaimīgā kārtā viņš “iemeta cepuri” komunistu valdības izveidotajā partijas sarakstā, kas solīja viņam prezidenta posteni. Var jau būt, ka viņš labi domāja – ja viņu ievēlēs par valsts prezidentu, tad viņš varēs Latviju vadīt pēc saviem uzskatiem. Diemžēl viņu par prezidentu neievēlēja un neievēlēja arī TB/LNNK partijas izvirzīto kandidātu Jāni Priedkalnu, par kuru es biju uzrakstījis rakstu “Labākais balzams Latvijai”, bet to neviens nepublicēja. Jānis Priedkalns bija toreizējais vēstnieks ANO un tur bija sācis stāstīt par Latvijas okupāciju, ko tā saucamais “ārlietu ministrs” Valdis Birkavs bija aizliedzis vēstniecībām darīt. Viņš tika pat atsaukts uz Latviju nopratināšanai, bet izrādījās, ka viņš nekādu noziegumu nebija pastrādājis.

G. Meirovics izgāza vēl otru “podu” ar lietuviešiem. Paliekot ievēlētam partijā, viņam bija “jāpūš tās trompetē” un, sastāvot ārlietu ministrijas komitejā, jābrauc pie lietuviešiem parakstīt līgumu par robežu jūrā, kas bija jau gatava, bet Meirovics, būdams līdzcietīgs pret lietuviešiem (brāļu tauta vien ir), parādīja lietuviešiem, kur Baltijas jūrā, iespējams, ir naftas gultnes. To redzot, lietuvieši iespītējās un līgumu neparakstīja.

Pirmās no jauna “brīvās Latvijas” valdības laikā sākās “mežonīgā rietumu demokrātija”, notika lielā Latvijas izlaupīšana, par ko kāds liepājnieks teic, ka par to varētu uzrakstīt romānu. Godmanis nebija pat spējīgs atturēt krāsaino metālu zagšanu no māju durvīm un kapsētām. Kolhozus izlaupīja: traktori dažam tika pusducis, bet pārējam vairumam – neviens. Ko lauksaimnieki varēja panākt ar lāpstu?

Lielu sarūgtinājumu tautā izraisīja Einara Repšes organizētā naudas apmaiņa – 200 rubļu pret vienu latu, to tauta vēl nevar aizmirst tagad. Kāds grāmatvedis Liepājā bija iekrājis naudu mājas celšanai, bet, pateicoties naudas apmaiņai, viņam nekas no mājas nesanāca.

Parasti namu ceļ uz stingriem pamatiem, bet diemžēl Latvijas valdība to sāka būvēt no jumta, balstot jumtu uz latviešu valodas stutēm. Tad nu zem šī jumta mēģina pabāzt krievvalodīgos, piešķirot tiem pavalstniecību, kuri šo jumtu mēģina nocelt, kā to labi parādīja pēdējās Saeimas vēlēšanas, PCTVL iegūstot otro vietu. Bet Rīgas domē “labējiem” pašlaik ir tikai 31 balss no 60.

Sākumā daudzi Saeimā sludināja garajā okupācijas laikā iepotēto propagandu par Latvijas brīvprātīgo iestāšanos PSRS un ka nekāda okupācija neesot notikusi! Pagāja veseli četri gadi, iekams Saeima ar lielām mokām pieņēma rezolūciju, ka Latvija ir bijusi okupēta, tomēr Ministru prezidents un Ārlietu ministrs tik un tā pastāvēja, ka tas esot tikai “pašu zināšanai”.

Ļeņingradas partijas augstāko skolu beigušo Imantu Daudišu paturēja arī 5.Saeimā kā sekretāru. Citi jau laikam neprata rakstīt?! Vēlāk Daudišu aizsūtīja par valsts vēstnieku Londonā, kur viņš nomira. Vai tā nebija Holande, kur par vēstnieku tika aizsūtīts kāds čekists ar bēdīgu pagātni?

Tauta gan drusku pamodās un sākotnēji vadošo Augstākās Padomes sastādīto partiju 8.Saeimā vairs neievēlēja.

J.Rolavs
Anglijā

/turpinājums sekos/

"DDD"
Nr. 17(117)
2006.gada 18.-31.augusts