Attēlā: Pētera Čevera partizānu grupa. Talsu aprinķa Vandzenes pagasts, 1949.-1950. g. ziema

Saruna ar Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētāju Ojāru STEFANU

– DDD: Kādi ir jūsu vadītās organizācijas mērķi?

– Ojārs Stefans: Mūsu galvenais mērķis ir apzināt kritušos biedrus, uzstādīt viņiem piemiņas zīmes, jo okupācijas laikā krita vairāk nekā 2500 partizānu. Tas nav maz – gandrīz tikpat, cik 1918.gada atbrīvošanas cīņās, kurās bija 3000 kritušo. Vēl dzīvo partizānu svēts pienākums ir apzināt un izrādīt godu saviem kritušajiem cīņu biedriem. Viss, protams, ir atkarīgs no finansēm.

– DDD: Cik šobrīd Latvijā ir nacionālo partizānu?

– O.S.: Ļoti maz ir vēl dzīvo nacionālo partizānu – viņu skaits nesniedzas līdz simtam, jo daudzi krita cīņu laikā, daudzi gāja bojā gulagos, citiem tika piespriests nāvessods. Pēc čekas materiāliem 998 cilvēkiem tika piespriests nāvessods. Starp tiem, protams, bija ne tikai nacionālie partizāni, bet arī pretošanās kustības dalībnieki un citi, kuri nebaidījās nepakļauties padomju varai. Katrā ziņā darbu, kuru darām, nevar atlikt, jo ar katru gadu nacionālo partizānu kļūst arvien mazāk. Neesmu pārliecināts, ka jaunākām paaudzēm būs liela interese par šiem jautājumiem.

– DDD: Ļoti svarīgi nākamām paaudzēm iemācīt to Dzimtenes mīlestību, kas vadīja cīņās nacionālos partizānus. Vai, jūsuprāt, pietiek ar kritušo partizānu apzināšanu, piemiņas zīmju un pieminekļu uzstādīšanu, lai jaunākās paaudzes tiešām zinātu, kas bija nacionālie partizāni un vēlētos viņiem līdzināties?

– O.S.: Domāju, ka tas, protams, nav pietiekami. Iespējams, ka vēl dzīvajiem cīnītājiem vajadzētu iet uz skolām un stāstīt jaunatnei par pārliecību, kas mums toreiz lika cīnīties. Tajā pašā laikā, manuprāt, arī uzstādītie pieminekļi un piemiņas plāksnes atgādina faktus, kurus nākamajām paaudzēm nevajadzētu aizmirst. Arī vēsturisko vietu apzināšana ir nepieciešama, lai jaunatne uzzinātu un saprastu, kas ir komunisms un ko nozīmē agresora okupācija.

– DDD: Latvijas Nacionālā fronte tieši un atklāti ir izteikusi savu kritiku bijušajiem karavīriem – arī Nacionālo partizānu apvienībai par pasivitāti un izdabāšanu valdošajam režīmam. Īpaši asas domstarpības radās par to, vai 16.martā ir jādodas pie Brīvības pieminekļa. Vai jūs piekrītat, ka 16.marts būtībā vairs nav tikai leģionāru piemiņas diena, ka tas kļuvis par datumu, kad latvieši atklāti parāda savu pretošanos pastāvošajam režīmam, neslēpjot neapmierinātību par to, ka joprojām nav likvidētas okupācijas sekas?

– O.S.: Tā tas patiešām ir. Būtībā mums ir jābūt piemēram jaunatnei, jo nacionālie partizāni par Latviju cīnījās uz dzīvību un nāvi. Nacionālie partizāni ticēja ārzemju radio dzirdētajam sabiedroto solījumam palīdzēt. Tikai vēlāk sapratām, ka tā tas nebūs, ka būtībā stāvam uz aizas malas. Manuprāt, tas ir ne tikai piemērs jaunatnei, bet visai latviešu tautai. To īpaši vajadzētu saprast tiem, kas šodien ir pie varas grožiem, jo nacionālie partizāni bija tie, kas latviešiem iedvesa ticību saviem spēkiem un Latvijai.

– DDD: Par toreiz parādīto varonību, gatavību atdot dzīvību par brīvu Latviju nacionālo partizānu priekšā jānoliec galva, bet runa ir par šodienu, kad latviešiem atkal jācīnās par savu brīvību. Jūs taču piekritīsit, ka, iekams Latvija nav atguvusi joprojām okupēto Abreni, iekams okupanti un viņu pēcteči bradā mūsu zemi, mēs nevaram runāt par patiesu brīvību? Nedomāju, ka jūsu cīņu biedri atdeva savas dzīvības, lai latviešu tauta šodien nožēlojami paciestu krievvalodīgo kolonistu klātbūtni.

– O.S.: Protams, ka ne jau par tādu Latviju, kāda tā ir šodien, cīnījāmies. Ne jau par tādu pseido brīvību bijām gatavi un arī atdevām savas dzīvības. Arī Atmodas laikā, lai gan daudzi nacionālie partizāni padomju gados smagi cieta, kāpām uz barikādēm ar citādu izpratni par brīvu Latviju, nekā tā ir šodienas realitātē. Tas ir sāpīgi, jo iznāca, tā, – kamēr mēs sitām rokas un dziedājām, komunisti dalīja Latvijas bagātības. Tādēļ jau no valdības uz valdību saglabājas noskaņojums, ka leģionārus, partizānus un nacionālos karavīrus labāk redz ejam, nekā nākam.

– DDD: Jāteic, ka zināmā mērā paši esat vainīgi, jo pat 16.martā, kad jaunieši vēlas ar lepnumu pieminēt cīnītājus pret Latvijas okupāciju, parādīt varai un okupantiem, kurš patiesībā Latvijā ir saimnieks, no jūsu puses netiek sniegts pat morāls atbalsts, nemaz nerunājot par pašu bijušo karavīru piedalīšanos akcijās pie Brīvības pieminekļa. Vēl vairāk, no sirmo cīnītāju puses pat jādzird apkaunojoši paziņojumi, ka tie, kuri 16.martā ies pie Brīvības pieminekļa, būs provokatori. Vai jums nešķiet, ka tas ir pietiekams iemesls, lai leģionāri un partizāni netiktu cienīti? Vara redz, ka no jums nav jābaidās.

– O.S.: Rungai ir divi gali – viens mūsu rokā, bet otrs paliek brīvs. Kurš un kā šo otro galu iespaido, ir cits jautājums. Mūsu nostāju ietekmē arī tas, ka esam diezgan apspiesti ne tikai, piemēram, 16.marta gājiena, bet materiālā ziņā. Man kā Nacionālo partizānu apvienības vadītājam jārēķinās, ka saņemam atbalstu no valdības. Ja nebūtu Aizsardzības ministrijas, tad mēs būtu pazuduši – man būtu jāizkar baltais karogs un jāpaziņo, ka nevaram vairs eksistēt. Tad mums atliktu tikai iespēja piedalīties gājienos un publiskās akcijās.

– DDD: Domāju, ka jūsu kritušie un gulagos nomocītie cīņu biedri man piekristu, ka labāk nesaņemt valdības atmestos niecīgos grašus, nekā pazaudēt pašcieņu, norobežojoties no patriotiskiem jauniešiem, kuri cīnās par to, lai Latvijas valdība un visa pasaule beidzot ar cieņu izturētos pret jums – pret cilvēkiem, kuri kādreiz bija gatavi savu dzīvību atdot par brīvu Latviju. Vai tiešām nesaprotat, ka tikai tauta var piespiest mainīt valdības attieksmi?

– O.S.: Jums taisnība, bet mēs ar katru dienu kļūstam vecāki un nevarīgāki. Ja šis jautājums netika izmantots kaut vai piecus gadus atpakaļ, tad ar katru gadu pasivitāte no bijušo karavīru puses būs arvien lielāka. Man tomēr nešķiet, ka esam neaktīvi, gluži vienkārši vienmēr vajadzīgs cilvēks, kas uzņemas vadību un piesaista citus.

– DDD: Piemiņas plāksnīšu piestiprināšana nemainīs valdošās varas attieksmi pret jums. Tā pat priecājas, ka kādreizējie karavīri šodien nav spējīgi neko vairāk izdarīt. Vara apzinās, ka tad, kad jūs sacelsities garā, aicināsit jaunos būt tikpat varonīgiem, kā jūs savā jaunībā, viņu varas torņi sabirs putekļos. Jūs toreiz lējāt asinis, arī Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāja asinis ir lietas par brīvas Latvijas ideju. Mēs jau neprasām, lai jūs ņemtu rokās ieročus un cīnītos. Esiet savā garā idejas par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju karognesēji, atsaucieties patriotisko jauniešu aicinājumam un mudiniet pasīvos, piemēram, 16.martā iet pie Brīvības pieminekļa.

– O.S.: Mēs neesam saņēmuši nekādu aicinājumu no jums attiecībā uz 16.martu. Nacionālie partizāni nav tas pats, kas leģionāri.

– DDD: Zinu atšķirību starp nacionālajiem partizāniem un leģionāriem, taču jūs pats atzināt, ka 16.marts vairs nav tikai leģionāru piemiņas diena – latviešiem ir jābūt vienotiem. Toreiz gan jūs, gan leģionāri cīnījās par vienu ideju, tas ir, brīvu Latviju. Vai šodien tieši šai idejai nevajadzētu vienot visus latviešus?

– O.S.: Pilnīgi pareizi, bet, lai gan pats esmu latvietis, ar nožēlu jāsecina, ka mūsu starpā nav vienotības. Vienmēr jānotiek kaut kam ārkārtēji ļaunam, lai šī vienotība rastos. Piemēram, Antonijas ielas mājas 3.stāvā atrodas represēto klubs, memoriāls, karavīru biedrība, partizānu apvienība, bet īstas vienotības starp visiem nav. Tas ir skumji, vai ne?

Turpinājums nākamajā numurā

Pierakstīja Liene APINE

"DDD"
Nr. 17(117)
2006.gada 18.-31.augusts