Saruna ar Valsts Valodas centra Kontroles daļas vadītāja pienākumu izpildītāju Antonu KURSĪTI

Krievvalodīgie kļūst nekaunīgāki

– Antons Kursītis: Šogad pirmajā pusgadā administratīvi par Valsts valodas likuma pārkāpumiem sodīti 351 darbinieki, tostarp 300 par Valsts valodas nelietošanu un 39 par to, ka, realizējot importētās preces patērētājiem, nav ticis nodrošināts marķējuma vai instrukcijas tulkojums Valsts valodā, kā arī, 12 gadījumi par citiem pārkāpumiem. Tāpat arī sastādīti 704 pārbaudes akti.

Būtiski ir tas, ka šajā gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem ir pieaudzis sūdzību skaits. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki palikuši aktīvāki. Labi jūtams, ka krieviski runājošie ir diezgan sekmīgi pārgājuši pretuzbrukumā, jo diemžēl pastāvošais Valsts valodas likums, kas stājās spēkā 2000.gada 1.septembrī, ir daudz maigāks un pamatnācijai neizdevīgāks attiecībā uz valsts valodas prasībām nekā 1989.gadā pieņemtais Valodu likums.

– DDD: Šajā sakarā bijusī Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša laikrakstam “DDD” izteicās, ka latviešu valoda savas pastāvēšanas vēsturē nekad vēl nav bijusi tik dramatiskā un apdraudētā stāvoklī, kā pēc 2000.gada 1.septembra.

– A.K.: Jā, arī es viņai varētu piekrist. Jebkurš likums ir jāpieņem un jārealizē konkrētos sociāli ekonomiskos apstākļos. Valsts valodas likums šajā redakcijā būtu ļoti ideāls Vācijai, Krievijai, Lietuvai. Taču ne Latvijai. Piemēram, Lietuvā krievi ir tikai ap 8%. Viņi tur nekad neuzstāsies pret lietuviešu valodu, viņi ir savstarpēji konkurējoši ar poļiem un citām mazākumtautībām. Savukārt Latvijā dzīvo aptuveni 41% krieviski runājošo, kuri ir vienoti. Izņēmums ir pavisam nenozīmīgs procents cittautiešu, kas kopj savu kultūru. Pats traģiskākais mūsu gadījumā ir tas, ka vēsturiski izveidojušies apstākļi, ka septiņās lielākajās Latvijas pilsētās, kurās kopumā dzīvo vairāk nekā 50% Latvijas iedzīvotāju, latvieši ir mazākumā. Tur izteiktā vairākumā ir cittautieši jeb krieviski runājošie. Pārējā Latvijas daļā, tas ir, laukos un mazpilsētās, kur dzīvo otra puse Latvijas iedzīvotāju, ir tikai 25% cittautiešu.

Nelaime, ka privatizācijas rezultātā tika privatizēti to nozaru uzņēmumi, kuros pārsvarā strādāja krieviski runājošie: rūpniecība, celtniecība, transports, mazum un vairumtirdzniecība, turklāt vairumā gadījumu šie lielie uzņēmumi atrodas lielajās pilsētās. Šādos apstākļos tiem bija dabiska iespēja izrauties. Latvieši pārsvarā strādā un strādāja Valsts pārvaldē, pašvaldības uzņēmumos, skolās, izglītības un kultūras jomā, kur privatizācija praktiski nenotika. Otra, pat vēl lielāka nelaime ir tā, ka katram privatizētajam objektam ir tirgus vērtība. Ja, piemēram, Jānis privatizēja par 80 sertifikātiem dzīvokli Preiļos, kura tirgus vērtība ir 4 000 latu, tad Andrejs par tiem pašiem 80 sertifikātiem privatizēja dzīvokli Rīgā vai Daugavpilī, kur tirgus vērtība dzīvokli, ir 10 līdz 50 reizes lielāka. Tātad, biznesa uzsākšanai Andrejs varēja paņemt bankā aizdevumu, ieķīlājot šo privatizēto dzīvokli, māju, zemi, paņemt aizdevumu, kas ir 10 līdz 50 reizes lielāks nekā Jānim. Padomju laikā un Atmodas sākumā šī sociālekonomiskā atšķirība starp laukiem un pilsētu nemaz nebija tik liela. Tagad šī starpība ir nesamērojami lielāka.

Taču vislielākā nelaime ir tā, ko daudzi pat neapjauš, ka pēdējos 12 līdz 14 gadus, praktiski visus neatkarības gadus, latviešu jaunieši, kuri ir pabeiguši skolas ar latviešu mācību valodu, darbaspēka tirgū tiek diskriminēti valodas ziņā daudz vairāk nekā padomju okupācijas gados. Padomju okupācijas gados visi obligāti mācījās krievu valodu un lielā mērā arī latviešu valodu. Tādēļ praktiski varēja vienlīdzīgi kandidēt uz darba vietām. Tagad latviešu plūsmas skolās pēdējos 14 gados krievu valodu apgūst vidēji tikai 30% no skolnieku kopskaita. Tātad teorētiski jau tiek diskriminēti 70% no latviešu jauniešiem.

Latviešu diskriminācija Latvijā

– DDD: Tas nozīmē, ka mums pašiem savā zemē diskriminējošā Valodas likuma aizsegā ir jākļūst par otrās šķiras cilvēkiem?

– A.K.: Jā, viņi Latvijas darbaspēka tirgū tiek diskriminēti daudz vairāk nekā krieviski runājošie jaunieši. Latviešu jauniešus atklāti nepieņem darbā lielajās pilsētās, kur absolūtais vairākums ir krieviski runājošie. Lielo pilsētu uzņēmumos krievu valoda ir pilnīgi likumīga prasība, jo, redz, krieviski runājošos klientus ir jāapkalpo krievu valodā. Turklāt tas notiek likumīgi! Bet latviešu bērni skolās nav mācījušies krievu valodu nevienu stundu... Krieviski runājošie uzņēmēji, protams, to izmanto. Kāpēc viņu bērniem radīt lieku konkurenci?

Saprotiet, valsts neaizstāv savus pamatiedzīvotājus, vismaz pusi jaunās paaudzes noteikti – nē. Tā rezultātā jaunieši ir spiesti izbraukt uz angliski, vāciski runājošajām valstīm: Īriju Angliju, Vāciju. Kāpēc visi brauc uz šīm valstīm? Ne jau tāpēc, ka tur alga būtu lielāka, piemēram, kā Francijā. Nē, brauc tāpēc, ka šajās valstīs pietiek ar angļu valodas zināšanām. Tur obligāti nav jāprot krievu valoda. Un tas trakākais, ka mums nav iespējas šiem cilvēkiem likumīgi palīdzēt, jo Valsts Valodas likums neaizliedz darba devējam prasīt attiecīgo (krievu) svešvalodu. Turklāt krieviski runājošie darba devēji likuma aizsegā ļoti labi aizsargā savu krievvalodīgo darbaspēku.

Tāpat jāņem vērā arī tas, ka Latvijā 70% no visiem strādājošiem strādā privātajā sfērā, 30% valsts un pašvaldības iestādēs un uzņēmumos. Un absolūtais vairums krieviski runājošo strādā privātos uzņēmumos.

– DDD: Kādam jābūt likumam, lai latvietis netiktu diskriminēts pats savā zemē?

– A.K.: Pasaulē nekur citur nav līdzīga etniskā situācija kā Latvijā. Tādēļ mums arī neder citu valstu prakse. Krievu avīzes dažkārt piemin Somijas piemēru. Somijā formāli kā otrā valsts valoda ir zviedru valoda, bet zviedri tur ir aptuveni 6%. Mēs arī varētu noteikt kā otro valsts valodu, piemēram, lietuviešu vai igauņu valodu. Nav nekādu problēmu! Bet saprotiet, Krievijā ir tomēr 142 miljoni iedzīvotāju un krieviski runājošo Latvijā ir gandrīz 41 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Tas ir neiespējami šajos apstākļos. Turklāt Latvijā krievu valodas tirgus vērtība privātajā sfērā ir lielāka kā latviešu valodas tirgus vērtība (izņemot lauksaimniecību). Privātajā sfērā krievvalodīgie var nostrādāt pat 10 gadus un vairumā gadījumu viņiem nevienam nebūs problēmu no tā, ka nezina latviešu valodu. Piemēram, Daugavpilī lielā mērā darbojas “Van der Stūla” likums – ja gribi kaut ko nopirkt, iepērcies krieviski vai nesekmīgi meklē veikalu, kur Tevi apkalpos latviski. Ja cilvēks neprot krievu valodu, viņš nevar strādāt pat vienu stundu par pārdevēju ne Daugavpilī, ne Rīgā. Krieviski runājošie ir pieraduši pie neoficiālās valsts valodas – krievu valodas.

Risinājums būtu pilnīgi normāls un likumīgs, ko mēs ierosināsim arī jaunajai Saeimai. Proti, krievu valoda un citas svešvalodas, kuras nav Eiropas Savienības oficiālās valodas (krievu, čigānu, ebreju utt.), zināšanu un lietošanu privātajā sfērā darba devējs ir tiesīgs pieprasīt tikai tiem darbiniekiem, kuri tieši saskaras ar patērētājiem un tikai tad, ja uzņēmumā vai iestādē nav neviena cita darbinieka, kurš lietotu šo minoritātes valodu. Pie tādiem nosacījumiem krievu valoda tiktu nolikta nevis pirmajā vai otrajā vietā, bet attiecīgi sestajā, astotajā vietā aiz angļu, vācu utt. valodas. Piemēram, Vācija, kur ir 7 miljoni turku un kurdu, ja kāds iedrošinātos nepieņemt darbā vācieti tikai tāpēc, ka viņš neprot turku valodu, izceltos milzīgs skandāls par diskrimināciju.

– DDD: Kā Latvija ir pieļāvusi, ka latvieši tik tālu pazaudējuši savas pozīcijas valodas un citās jomās?

Krieviskā orientācija Policijas akadēmijā

– A.K.: Gan izpildvara, gan likumdevēji visus šos gadus ir klanījušies Eiropas komisāriem, sākot ar Van der Stūlu utt., un nav pienācīgi aizsargājuši pamatnācijas intereses.

Es personiski sešus gadus cīnījos par to, lai Latvijas Policijas akadēmijā, kas ir valsts mācību iestāde, būtu tiesības uz studijām kandidēt arī tiem latviešu jauniešiem – 70% latviešu vidusskolu beidzējiem, kuri nav mācījušies krievu valodu. Šogad ir pirmais gads, kad tas beidzot ir panākts. Vai, piemēram, Krievijā būtu iespējama tāda pat diskriminējoša norma, ka militārajā skolā nedrīkstētu kandidēt Putina bērni tāpēc, ka neprot tatāru valodu?! Šajā sakarā vismaz piecus gadus rakstīju Saeimai, Valsts prezidentei, Ministru kabinetam u.c. par šo problēmu un latviešus absolūti diskriminējošo likuma normu. Pretī saņēmu tikai atrakstīšanos un tukšus atrunas, ka tas, protams, esot cilvēktiesību pārkāpums, bet augstskolai esot tiesības uzstādīt dažādas papildu prasības. Tas no krieviski runājošo puses bija ļoti gudrs gājiens. Katrs īpašnieks labāk grib, lai viņu aizsargā viņa valodā runājoši cilvēki – radi, draugi utt.

– DDD: No tā jāsecina, ka valsts Policijas akadēmija darbojas krievvalodīgo interesēs?

– A.K.: Diemžēl policijā joprojām ir nesamērīgi liels krievvalodīgo policistu īpatsvars, taču šobrīd palēnām latviešu īpatsvars pieaug. Taču cietumu darbinieku, kā arī ieslodzīto vidū nospiedošā vairumā ir krieviski runājošo. Policijas akadēmijā vairāk iestājās jaunieši no Latgales, kur biežāk izvēlas krievu valodu kā otro svešvalodu vai arī no prokrieviskām ģimenēm. Kopš neatkarības atgūšanas latvieši saviem bērniem kā noteicošo otro valodu izvēlējās vācu vai angļu, jo neviens nedomāja, ka pēc 10 gadiem joprojām dominējošā būs krievu valoda.

Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir jāparedz sods par to, ka darba devējs nepamatoti pieprasa krievu valodas vai jebkuras citas ne-Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanu.

Krievvalodīgie pieprasa sev dažādas privilēģijas, pamatojoties, ka viņi ir minoritāte. Bet tā nav taisnība. Visās lielākajās pilsētās – pusē Latvijas, ja vērtē iedzīvotāju skaita, viņi ir vairākumā. Tā ir realitāte.

Nelikumīgā likumība

– DDD: Jāņem vērā arī, ka to starpā, kas sevi sauc par latviešiem, diezgan liela daļa latviešu valodu nemaz nezina.

– A.K.: Jā, arī par to ir jādomā. Vispār pēdējos gados Latvijā strauji pieaug tādu cilvēku skaits, kuriem nav nevienas kopīgas saskarsmes valodas. 1992.gadā vajadzēja atestēt tikai tos, kuriem tik tiešām bija saskare ar iedzīvotājiem (pārdevējas, skolotājas, inženieri u.c.) vai saistība ar valsts noteiktās lietvedības kārtošanu. Manuprāt, visiem strādājošajiem krievvalodīgajiem bija jādod pārejas periods, piemēram, 5 līdz 10 gadi, un tad cilvēki zinātu, ka līdz tādam un tādam gadam Valsts valoda ir jāiemācās noteiktā līmenī. Šis posms izpalika. Jaunais Valsts valodas likums diemžēl dod milzīgu varu krieviski runājošajiem darba devējiem, kā rezultātā, lielākoties darba devēji vairumam darbinieku nepieprasa nekādas valsts valodas zināšanas.

– DDD: Vai tas ir likumīgi?

– A.K.: Tas nav normāli. Taču diemžēl privātajā sfērā tas ir likumīgi. Tur krieviski runājošie ir absolūtā vairumā, un viņus šī situācija apmierina.

Turpinājums nākamajā numurā

Sarunu pierakstīja Ilze Liepa

"DDD"
Nr. 17(117)
2006.gada 18.-31.augusts