Būtībā Nils Muižnieks darbojas pret savu Integrācijas ministra patieso pamatuzdevumu – atkalapvienot to, kas ir vardarbīgi, pretdabiski sašķelts. Tas nozīmē, ka viņa uzdevums būtu rūpēties par Latvijas dekolonizāciju, lai veicinātu padomju okupācijas gados izklīdušās krievu tautas atkalapvienošanos un atgriešanos Tēvzemē. Veicot Latvijas deokupāciju un atgūstot Abrenes apriņķi, Integrācijas ministra uzdevums būs atkalapvienot un iekļaut mūsu sabiedrībā Abrenē dzīvojošos 18.novembra Latvijas Republikas pavalstniekus un viņu pēcnācējus un atšķelt, repatriējot uz viņu etnisko dzimteni, okupantus, kas Abrenē ieklīduši okupācijas gados no okupētājvalsts. Integrācijas ministra uzdevums ir arī rūpēties par Latgales iedzīvotāju, likumīgo Latvijas pavalstnieku iekļaušanos normālā nacionālā dzīvesveidā un pakļaušanos latviešu tautas noteikumiem. Integrācijas ministra uzdevums ir palīdzēt atbrīvot Rīgu un citas Latvijas pilsētas un lauku rajonus no krievvalodīgajiem okupantiem un kolonistiem, enerģiski viņus repatriējot. Vienlaikus Integrācijas ministrs ir atbildīgs par to, lai Latvijā neizceltos etniskie nemieri šā procesa laikā, viņam ir jārūpējas par likumīgo Latvijas pavalstnieku konsolidēšanu vienotā organismā, sadziedējot dekolonizācijas procesā radušās psihiska rakstura brūces. Tas ir grūts un atbildīgs uzdevums, kuru Nils Muižnieks, pēc visa spriežot, nav spējīgs veikt. Tātad Integrācijas ministram ir jādarbojas kopīgi ar Dekolonizācijas ministru – tas saskan ar Dabā notiekošajiem, Dieva noliktajiem likumiem. Arī vēzi ārstē, likvidējot kaitīgās šūnas un vienlaicīgi spēcinot un atkalapvienojot, mobilizējot cīņai pret iznīcību, organisma veselās šūnas. Kā papildus uzdevums Integrācijas ministram varētu būt rūpēšanās, lai pārliecināti pederasti apvienotos kopējā "korī" ar pārējiem šāda veida izdzimteņiem tikai un vienīgi pidarolesbozorijos, nepieļaujot iespēju viņiem graut veselo sabiedrības daļu. Tāpat Integrācijas ministrs varētu parūpēties arī par tādu cilvēka cieņu beidzot atguvušu indivīdu, kas pidarolesbozorijos ir izārstējušies no homoseksuālisma, iekļaušanu veselā sabiedrībā un pieskatīšanu, lai viņi atkal nedegradētos. Tas pats attiecas uz citām sabiedrību graujošām un apdraudošām sociālām grupām.

Patiesībā šāds Integrācijas ministrijas darbs būtu svētīgs un ļoti nepieciešams. Tā kā tas prasītu milzīgu piepūli, tad attaisnojami būtu arī krietnu budžeta līdzekļu piešķiršana un ministrijai pakļauto institūciju un darbinieku skaita palielināšana. Domāju, ka latviešu tauta neprotestētu pret šādu Integrācijas ministriju, jo tā būtu nozīmīga institūcija taisnīguma un veselības atjaunošanai un uzturēšanai Latvijā. Bet pašreizējais veidojums ir kroplīgs, slimu smadzeņu radīts iestādījums, kas kaitē latviešu tautai un valstij. Ļaunums sēj vienīgi ļaunumu, kas ved pretī iznīcībai. Tieši šā iemesla dēļ Nils Muižnieks nav populārs ministrs latviešu tautā, jo viņš latviešiem dara ļaunu un iesēj naidu citās tautās, kas šobrīd kaut kādā mērā ir saistītas ar Latviju.

Pašreizējā Integrācijas ministrijas darbošanās pulgo tās krietno, mūsu aprakstīto ideju. Ir tāda gudrība: "Dodiet zaglim virvi, viņš pats pakārsies." Mūsu, latviešu tautas patriotu, uzdevums ir šo virvi mūsu kangariem iedot. Ļaundaris naidā pret patiesību, ātrāk vai vēlāk, pats sevi atmasko un iznīcina. Nav nejaušība, ka Muižniekam vienmēr paslīd kāja, kad tas saskaras ar Latvijas Nacionālo fronti un laikrakstu DDD. Kurā brīdī šī paslīdēšana kļūs liktenīga uz laiku laikiem? Tādēļ visiem latviešu tautas nīdējiem varam teikt, lai attopas!

2003. gada 22. augustā