Latviešu tautai gadiem ilgi, nepārtraukti un hipnotiskā ritmā ir iestāstīts, ka vienīgi iestājoties abās šajās organizācijās tā būs pasargāta no militāra iebrukuma. Atļausimies to apšaubīt. Tā kā pret iestāšanos Eiropas Savienībā ir lielākā tautas daļa, tad šeit to neapspriedīsim, ja jau, paldies Dievam, latviešiem attiecībā uz to ir atvērušās acis. Toties par NATO daudzi runā kā par vienīgo panaceju.

Vispirms visiem ir jāsaprot, ka ne jau Latvijai ir vajadzīgs NATO, bet NATO ir nepieciešams, lai mēs tajā iestātos, taču mēs šoreiz skaidrojot savu nostāju, izliksimies, ka no sirds domājam, ka tikai mums ir vajadzīgs NATO. Patiesībā gan Eiropas Savienība, gan NATO uzvedas līdzīgi negodīgai sievietei, kura sajutusi, ka vīrietis to grib noprecēt, pirms kāzām izvirza tam savas prasības ar nolūku viņu galīgi paverdzināt, tajā pašā laikā sevi dārgāk pārdodot.

1. Tā kā NATO ir arī politiska organizācija, tā jaucas to valstu iekšējās lietās, kuras izsaka vēlēšanos tajā iestāties, protams, arī mūsu valsts iekšējās lietās. Pēdējā visiem zināmā nekaunīgā prasība ir mainīt vēlēšanu likumu. Tikpat bezkaunīgi NATO brīdina – būs vēl arī citas prasības.
2. Jebkura apsardzes firma, noslēdzot līgumu par kādas citas firmas apsardzi, nekad nekaunīgi un nelikumīgi nepieprasa mainīt apsargājamās firmas statūtus un programmu. To zinās teikt jebkurš uzņēmējs. Tāpat kā nepieprasa apsargājamai firmai iestāties apsardzes firmā.
3. Ja NATO neprasītu mūs pielāgoties viņiem, bet piekristu Latviju militāri aizsargāt par noteiktu summu gadā, tad Latvijai tāda NATO nostāja būtu daudz pieņemamāka. Tomēr var pajautāt, vai pat pie visstingrākā aizsardzības līguma ar Latvijai vislabvēlīgākajiem noteikumiem ir garantija, ka NATO mūs svešas intervences gadījumā aizstāvēs?
4. Protams, NATO mūs aizstāvēs, un to var apgalvot gandrīz simtprocentīgi, pie šādiem vismaz 2 nosacījumiem – 1) mēs būsim pilnīgi piekrituši viņu prasībām, 2) Latvijā visa vai lielākā zemes un citu īpašumu daļa piederēs ārzemniekiem, citiem vārdiem sakot, ja mēs būsim palikuši par viņu vergiem paši savā Tēvzemē. Jā, kārtīgs saimnieks savus kalpus vienmēr aizstāv! Atliek atbildēt uz vienu jautājumu, kas latvieši grib būt savā Dieva dotajā zemē – kalpi vai saimnieki? Taču tas nenozīmē, ka šis saimnieks nevarētu mūs miermīlīgi, bez svešas valsts intervences, tai pārdot vai uzdāvināt. Tādi gadījumi latviešu vēsturē jau ir bijuši. Atcerēsimies, kā Krievijas cars atļāva saimniekot Latvijā vācu baroniem pēc Krievijas un Vācijas abpusējas norunas. Atcerēsimies arī to, kā NATO izveidojušās valstis pārdeva verdzībā Latviju PSRS Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs, kā arī to, kā pirms Otrā pasaules kara šīs pašas NATO valstis, kas kopā ar Latviju sastāvēja Tautu Savienībā, nodeva mūs, tiklīdz šo valstu interesēs nebija Latviju aizsargāt. Vai NATO veidojošās valstis pēkšņi kļuvušas godīgākas, taisnīgākas? Nekas par to neliecina. Nodevējs vienreiz būs nodevējs vienmēr. Nodevējam neuzticas neviens, arī tas, kura labā nodevība ir izdarīta.
5. Jebkura apsardzes firma, ja tā nepilda savus pienākumus ir spiesta samaksāt sodu, kāds ir paredzēts līgumā, un to piedzīt tā vai citādi ir iespējams.
6. Pieņemsim, ka Latvija ir iestājusies NATO, tai ir spēcīgs labvēlīgs līgums, bet agresora iebrukuma gadījumā NATO pārkāpj savus statūtus un līgumu, mūs neaizstāv. Latviju iekaro kāda trešā valsts. Ko tad mēs darīsim? Vai iekaroti, izvaroti, piemānīti, noslepkavoti, izvesti un tā tālāk, mēs atradīsim sevī spēkus un iespējas iesūdzēt NATO tiesā un piedzīt zaudējumus? Kura tiesa izskatītu šādu iesniegumu? Tas jau izklausās pēc melnā humora!
7. Jautājums, ko tad darīt? Pašiem apbruņot gan armiju, zemessardzi, aizsargus, gan visu tautu. Apmācīta karot un apbruņota tauta, kas cīnās pret agresoru ir neuzvarama. Lūk, tādai tautai būtu iespējas sevi aizstāvēt pat tad, ja NATO lauztu līgumu. Tātad būt vispirms stipriem pašiem! Tad var noslēgt aizsardzības līgumu ar NATO, bet varētu arī neslēgt, jo neviena sveša valsts nebāzīs degunu zemē, kurā dzīvo garā un fiziski stipra tauta, kaut arī skaitliski maza.
8. Līdzība par Dāvidu un Goliātu ir izskaidrojama tā. Dāvids simbolizē skaitliski mazu, bet Goliāts lielu tautu un valsti. Lielā valsts (Goliāts) uzbrūk skaitliski mazai valstij (Dāvidam). Skaitliski mazā, bet garā un fiziski stiprā valsts drosmīgi nostājas pret lielo valsti un uzvar. Šeit jāsaprot, ka fiziski stipra skaitliski mazā valsts ir vienīgi samērojamībā ar savu lielumu. Dāvids par Goliātu fiziski stiprāks nebija, gluži otrādi, bet bija garīgi un fiziski stiprs proporcionāli savam augumam. Ar to arī pietiek, lai Goliāta uzbrukuma gadījumā Dāvids uzvarētu. Kā to saprast?
9. Ja būtu citādi, tad skaitliski mazām tautām būt brīvām un neatkarīgām nekad nebūtu iespējams. Pat tā nelielā cilvēces vēstures daļa, kas mums ir zināma, liecina par pretējo. Tas nozīmē, ka Dievs jeb Augstākais Saprāts, nav svarīgi kā mēs dēvējam to Spēku un Varu, kas vēro un virza visa Kosmosa un Zemes cilvēces evolūciju, katram cilvēkam vai valstij dod tikai tādu pretinieku, ar kuru šī valsts ir spējīga līdzvērtīgi cīnīties un uzvarēt, ar nosacījumu, ka skaitliski mazā tauta tiešām cīnās līdz pēdējam un ir apveltīta ar iepriekšminētajām īpašībām. Somijas karā pret PSRS iebrucējiem somi cīnījās līdz pēdējam un uzvarēja, zaudējot daļu savas valsts teritorijas. Vai PSRS nevarēja aizsūtīt vēl kādas desmit divīzijas palīgā? Lai arī kādus redzamus iemeslus minēs mūsu oponenti, kāpēc tas netika izdarīts, paliek viens galvenais neredzamais iemesls – Augstākā Griba, Kura novērtēja somu tautas cīņu kā apmierinošu un nepieļāva nesamērīga spēka pielietošanu pret tiem. Līdzīgi Augstākā Griba pasargāja Krieviju no Napoleona, jo taisnība bija Krievijas pusē. Mūsu Latvijā pie varas esošajiem nekad nav bijusi vēlēšanās Augstākās Gribas likumus izzināt, bet bez šīm zināšanām nav iespējams pareizi vadīt valsti. Arī cilvēki rīkojas pēc šī paša principa. Piemēram, sporta sacensībās pieaugušie sacenšas ar pieaugušajiem, bērni ar bērniem, vīrieši ar vīriešiem, sievietes ar sievietēm, vieglā svara bokseris ar sava svara pretinieku, smagā svara cīkstonis ar tikpat smagu cīkstoni. Neviens neliks sacensties sporta meistaram ar iesācēju un tā tālāk un tā joprojām.
10. Vēl ir dzirdami apgalvojumi: viņi mums uzmetīs dažas atombumbas un ar to būs cauri. Nē, neuzmetīs, to nepieļaus Augstākais! Tā ir nesamērīga spēka pielietošana. Vai arī: viena Pleskavas desanta divīzija var ieņemt visu Latvju. Un to ir teikuši mūsu militāristi. Gļēvuļi! Varbūt viņi var sadot piparus mūsu armijai, bet tas tikai liecina par to, ka mūsu Bruņoto Spēku virspavēlniece un komandieris, kā arī aizsardzības ministrs ir steidzami jāatbrīvo no ieņemamajiem amatiem. Visu latviešu tautu uzvarēt nevienam nebija, nav un nebūs lemts, ar noteikumu, ka latvieši cīnīsies tikpat varonīgi kā agrāk.
    

Slepenajiem drošības dienestiem tā vietā lai traucētu mieru, domājams, pēc pie varas esošo nelgu iniciatīvas, Latvijas Nacionālās frontes biedriem, aizsargiem un aizsardzēm, kuri patiesi un no visas sirds rūpējas par latviešu tautas interesēm, iesakām izsaukt pie sevis paskaidrojuma sniegšanai saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 109.pantu Latvijas Valsts prezidenti un Bruņoto Spēku virspavēlnieci Vairu Vīķi-Freibergu, Ministru prezidentu Andri Bērziņu, Aizsardzības ministru un Bruņoto Spēku komandieri lai uzdotu viņiem vismaz dažus ar valsts drošību saistītus jautājumus:

1. Kāpēc Latvija nav līdz šim veikusi obligātas tiesiskas darbības: deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju jeb noziedznieku sodīšanu?
2. Kāpēc Latvijā ir pieļauta lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas samazināšanās 2001.gadā 4 reizes salīdzinājumā ar 1991.gadu? Tas nozīmē, ka ārvalsts iebrukuma gadījumā, tai nevajadzētu nemaz šaut, tā vienkārši nomērdētu mūs badā. Izrādās, ka Latvija pati vairs nevar sevi paēdināt.
3. Kāpēc skolās nemāca latviešu tautas nacionālo patriotismu?
4. Kāpēc Latvijā nav savas kara rūpniecības, kas ražotu vismaz strēlnieku ieročus un patronas?
5. Kāpēc Latvijā pēc PSRS sabrukuma nepalika tā kara tehnikas daļa, kas atradās Latvijā, ko latvieši visus 50 okupācijas gadus apmaksāja un uzturēja kopā ar visu parazitējošo okupantu armiju par savu naudu? Šī jautājuma noskaidrošanai jāizsauc arī 90.gadu sākuma valsts vadītājus. Kāpēc pret viņiem līdz šim laikam vēl nav ierosināta krimināllieta?

Varbūt visas iepriekšminētās darbības jeb, citiem vārdiem sakot, noziedzīga bezdarbība ir latviešu tautas interesēs?

Latvijas Nacionālai frontei ir zināms, ka visās sabiedriskās dzīves jomās, tajā skaitā arī valsts drošības iestādēs, armijā, zemessardzē, prokuratūrā, tiesu sistēmā, augstākajā ierēdniecībā un citur strādā latviešu tautas ideāliem uzticīgi, Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju alkstoši cilvēki. Daudziem vēl nepietiek drosmes sevi atklāti apliecināt. Taču neviens nedrīkst aizliegt katram latvietim pildīt savu vissvētāko pienākumu – kalpot latviešu tautas ideāliem un interesēm. To var darīt pat šajā latviešu tautai tik nelabvēlīgo apstākļu un likumu atmosfērā, kuru radījuši mūsu pašu kangari. Tikai stādot vienmēr un visur latviešu tautas intereses savā zemē augstāk par visu, mēs panāksim apstākļu un likumu izmaiņu par labu latviešu tautai. Atcerēsimies, ka kalpot saimniektautas interesēm tās etniskajā dzimtenē nozīmē kalpot Vispārīgam Labumam, visai cilvēcei. Rūpēties par svešu klaidoņu un vēl jo vairāk – okupantu interesēm ir pretlikumīgi un absurdi.

Latvijas Nacionālā fronte aicina visus latviešus atgūt un audzināt savu pašcieņu un apzināties savas tiesības. To palīdzēs izdarīt varonīgo latviešu tautas meitu un dēlu sarakstītās grāmatas “Nevienam mēs Latviju nedodam”, “Tautu tiesības”, “Par Latvijas dekolonizāciju”, “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”.

Tikai apgūstot tajās paustās gudrības, mēs atmodīsimies no hipnotiskā miega, un gluži kā Sūnu ciema iedzīvotāji sapratīsim, ka ne Laimes Lācis, ne Eiropas Savienība, ne NATO mums palīdzēs, bet vienīgi mēs paši sev varam palīdzēt un palīdzēsim. Sākumā paļausimies tikai uz pašu spēkiem, nemitīgi vairojot tos, tad arī Dievs mums palīdzēs.